13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/1

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Komisijas darba programmu 2012. gadam “Eiropas atjaunošanas īstenošana” (1),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 15. decembra rezolūciju “Reģionu komitejas prioritātes 2012. gadam, pamatojoties uz Eiropas Komisijas likumdošanas un darba programmu” (2)

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 16. februāra rezolūciju Eiropadomes 2012. gada pavasara sanāksmei “Līguma projekts par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā” (3),

—

ņemot vērā 2012. gada 16. februārī parakstīto un spēkā esošo Eiropas Komisijas un Reģionu komitejas sadarbības protokolu,

1.

pauž pārliecību: tā kā Eiropas Savienībai jārisina milzīgas problēmas, lai pārvarētu notiekošo finanšu, ekonomikas, sociālo un politisko krīzi, ir steidzami vajadzīga vērienīga Eiropas Komisijas darba programma 2013. gadam, kura veicina ilgtspējīgu izaugsmi, darba vietu radīšanu un dzīves kvalitāti Eiropā un palīdz atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas integrācijas procesam;

2.

uzskata, ka atveseļošanai jābalstās uz diviem vienlīdz svarīgiem strukturālo reformu pīlāriem: izaugsmes atjaunošanu un budžeta disciplīnas nodrošināšanu;

3.

atbalsta ekonomikas integrācijas padziļināšanu un politisko prioritāšu, ieņēmumu un izdevumu labāku saskaņošanu starp visiem pārvaldības līmeņiem, vienlaikus ievērojot valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes autonomiju un pilnvaras; pamatojoties uz subsidiaritātes un daudzlīmeņu pārvaldības principu, noraida jebkādu tiešu vai netiešu politikas renacionalizāciju vai centralizāciju;

4.

neapšaubot Lisabonas līgumā noteiktās pastiprinātās sadarbības nozīmi, tomēr aicina Eiropas Komisiju nepieļaut mēģinājumus izmantot starpvaldību nolīgumus, lai apietu Līgumos noteiktās Eiropas Savienības procedūras;

5.

atgādina iepriekš pausto RK nostāju (4), ka nākamās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam savlaicīga pieņemšana 2012. gada beigās ir svarīgs signāls, ka ES ir spējīga reaģēt uz globāliem izaicinājumiem ar savu stratēģiju izaugsmei, nodarbinātībai un konkurētspējai, un priekšnoteikums, lai garantētu kohēzijas politikas nepārtrauktību;

6.

atkārtoti norāda, ka ES budžets ir ieguldījumu budžets; ka priekšlikumi samazināt finansējumu programmām, kas ir ES izaugsmes programmas daļa, ir noraidāmi un ka nepieciešams izveidot jaunus pašu resursus, it īpaši tādēļ, lai aizstātu valstu iemaksas ES budžetā;

7.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību apņēmību iesaistīties ES fondu vienkāršošanas procesā un finanšu regulas pārskatīšanā, lai mazinātu birokrātisko slogu, palielinātu publisko fondu sviras efektu Eiropas Savienības, valstu un reģionālajā līmenī, kā arī ES nodokļu maksātājiem nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību;

8.

uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāizanalizē Līguma par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, it īpaši saistībā ar jautājumu, kā tiks saglabāta vietējā un reģionālā līmeņa fiskālā autonomija;

9.

atbalsta centienus nodrošināt budžeta disciplīnu, it īpaši, lai samazinātu lielos valsts parādus, kas nopietni apdraud paaudžu solidaritāti. Vietējo un reģionālo pašvaldību pietiekama veiktspēja vienlaikus var nodrošināt izaugsmi ar lietderīgu ieguldījumu palīdzību, piemēram, ar Eiropas fondu līdzfinansētiem projektiem un publisko iepirkumu;

10.

atkārtoti aicina Komisiju visos priekšlikumos ņemt vērā LESD 9. pantu par augsta nodarbinātības līmeņa un atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanas, kā arī sociālās atstumtības apkarošanas veicināšanu; tādēļ mudina Komisiju iesniegt līdzsvarotus ieteikumus saistībā ar Eiropas pusgadu un visos ar finanšu un ekonomikas krīzi saistītajos tiesību aktos ņemt vērā šīs Līgumā paredzētās saistības;

11.

aicina Komisiju Eiropas administratīvo procedūru akta izstrādē sadarboties ar Reģionu komiteju;

12.

uzsver, ka Eiropas pusgada pasākumiem gan jāveicina ekonomikas izaugsme, fiskālā disciplīna un strukturālo jautājumu risināšana, taču Eiropas Komisijai un dalībvalstīm nemitīgi jāprognozē un cieši jāuzrauga minēto pasākumu ietekme uz vietējo un reģionālo pašvaldību autonomiju;

13.

kopumā atzinīgi vērtē Eiropadomes 2012. gada jūnijā pieņemto jauno “Izaugsmes un nodarbinātības paktu” un atbalsta tās nodomu, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai “visos pārvaldības līmeņos Eiropas Savienībā ir jāsakopo visas sviras, instrumenti un rīcībpolitika” (5);

14.

atbalsta Eiropas Komisijas centienus pārvaldības uzlabošanai, it īpaši partnerības principu valsts reformu programmu izstrādāšanā, īstenošanā un izvērtēšanā; tomēr aicina Eiropas Komisiju visos konkrētai valstij adresētos ieteikumos iekļaut minēto aspektu izvērtēšanu;

15.

atgādina, ka valstu reformu programmās (6) jāiekļauj uz rezultātu vērstas struktūras, piemēram, teritoriālie līgumi; turklāt būtu jāatzīst un jāatbalsta iniciatīvas, kas vietējā un reģionālajā līmenī veicina konkurētspēju un inovāciju, piemēram, Eiropas reģiona, kas veicina uzņēmējdarbību, izcilības zīme;

16.

vēlas pastiprināt sadarbību ar Eiropas Komisiju visā stratēģijas “Eiropa 2020” politikas ciklā un aicina Komisiju iesaistīt Komiteju gada izaugsmes pētījuma sagatavošanā;

17.

ierosina, lai Eiropas Komisija regulāri aktualizē informāciju par stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu īstenošanu, it īpaši, sniedzot ziņojumus par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanos to īstenošanā;

18.

aicina Eiropas Komisiju 2013. gadā stratēģijas termiņa vidusposma novērtējuma kontekstā norādīt, kā Komisija iepriekš minētajā saistībā ir paredzējusi nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību ciešāku iesaistīšanu;

19.

pieprasa, lai neizmantotu struktūrfondu līdzekļu pārvirzīšanā uz jaunu izaugsmes programmu tiktu ievērots subsidiaritātes princips un iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības;

20.

mudina Eiropas Komisiju, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo lomu, turpināt risināt galvenos problēmjautājumus, tādus kā jauniešu bezdarbs, darba ņēmēju virs 55 gadiem, kā arī sociāli nelabvēlīgā situācijā esošu grupu nodarbinātība; aicina it īpaši Eiropas Komisiju nākt klajā ar Padomes regulas projektu par garantijām jaunatnei; aicina valstu nodarbinātības plānos iekļaut konkrētu vietējo un reģionālo dimensiju;

21.

aicina Komisiju nodrošināt, lai drīzumā gaidāmajos Ieteikumos par bērnu nabadzību un bērnu labklājību tiktu iekļauti RK ierosinājumi, kas izklāstīti atzinumā “Bērnu nabadzība”, (CdR 333/2011, 2012. gada februāris), un it īpaši ierosinājums pieņemt visaptverošu stratēģiju bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, iekļaujot šajā stratēģijā valsts, reģionālo un vietējo līmeni, un izstrādāt uzraudzības sistēmu, kuras pamatā būtu piemēroti kritēriji un kura būtu sasaistīta arī ar UNCRC ziņošanas mehānismu. RK ir pārliecināta, ka 2013. gadā atbilstoši valsts reformu programmām un stratēģijai “Eiropa 2020”ir jāsagatavo uz dalībvalstu ziņojumiem balstīts izvērtējums par krīzes ietekmi uz bērnu nabadzību;

22.

atgādina, ka krīzes un taupības laikā ES budžetā visos pārvaldības līmeņos (7) būtu pēc iespējas labāk jāizmanto publiskā un privātā līdzfinansējuma sviras efekts; pauž nožēlu par to, ka trūkst statistikas datu, kas ļautu kopumā novērtēt šādu sviras efektu un multiplikatora efektu;

23.

atbalsta Eiropas Komisijas nolūku nākt klajā ar ziņojumu par publisko izdevumu kvalitāti (8); iesaka budžeta deficīta aprēķinos pašreizējos izdevumus nodalīt no ieguldījumiem, lai ieguldījumus, kas neto ieguvumu nodrošina ilgākā laika posmā, neaprēķinātu kā negatīvu;

24.

uzsver, ka sinerģijas it īpaši iespējams radīt starp ES, valsts un vietēja līmeņa budžetiem, ja ir ieviesti pienācīgi un efektīvi koordinācijas mehānismi, tādi kā sadarbspēja starp valsts pārvaldes iestādēm, kuras nodarbojas ar budžeta jautājumiem, saskaņoti publisko finanšu grāmatvedības noteikumi un budžeta cikli un salīdzināmas budžeta struktūras, kā arī aicina Eiropas Komisiju izstrādāt zaļo grāmatu iespējamo konkrēto pasākumu izpētei minētajā jomā;

25.

aicina Eiropas Komisiju darba programmā 2013. gadam iekļaut Vienotā tirgus aktu III, kurā būtu jāietver visas Vienotā tirgus akta atlikušās politiskās iniciatīvas, kuru saistībā vēl nav veikti nekādi pasākumi un kurā, ievērojot četras pamatbrīvības, jāsaglabā līdzsvars starp ekonomikas, sociālo un pārvaldības pīlāru;

26.

lūdz Komisijai īpašu uzmanību veltītu darbaspēka pārrobežu mobilitātes uzlabošanai, lai nodrošinātu strādājošo tiesības, un aicina pilnveidot kvalifikāciju atzīšanas sistēmu, lai atbalstītu profesionāļu mobilitāti;

27.

mudina Eiropas Komisiju atsaukt priekšlikumu Padomes regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību; priekšlikums jau izraisījis 12 valstu parlamentu agrīnus brīdinājumus attiecībā uz subsidiaritātes principa ievērošanu;

28.

uzsver MVU nozīmīgo lomu ekonomikas atjaunošanā un vietējā un reģionālā līmeņa nodarbinātības jomā; to var nostiprināt vēl vairāk, izmantojot MVU, universitāšu un vietējo un reģionālo pašvaldību dalību ES pētniecības un inovācijas finansēšanas programmās;

29.

aicina Eiropas Komisiju atvieglot MVU piekļuvi finansējumam un publiskā iepirkuma līgumiem, kā arī vēl vairāk samazināt administratīvo slogu;

30.

gaida, ka Eiropas Komisija iesaistīs Reģionu komiteju rūpniecības politikas pamatiniciatīvas pārskatīšanā;

31.

atbalsta Eiropas Parlamenta pieprasījumu Komisijai līdz 2013. gada janvārim iesniegt priekšlikumu direktīvai, ar ko, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu, piekļuve maksājumu pamatpakalpojumiem tiek nodrošināta visiem Savienībā legāli dzīvojošiem patērētājiem;

32.

atkārtoti aicina izstrādāt Eiropas sociālo mājokļu programmu, kurā būtu skaidri noteikti sociālo mājokļu būvētājiem piemērojamie konkurences noteikumi un kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļautu nodrošināt pienācīgus sociālos mājokļus par pieņemamu cenu, veicināt sociālo daudzveidību un apkarot diskrimināciju;

33.

aicina, lai Eiropas Komisija pēc pirmā projekta regulai par Eiropas savstarpējām sabiedrībām atsaukšanas nekavējoties iesniedz pārskatītu projekta priekšlikumu;

34.

mudina 2013. gadā veikt Enerģētikas ceļveža 2050. gadam īstenošanas pasākumus, lai nodrošinātu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var dot savu ieguldījumu, atbalstot decentralizētu ilgtspējīgu enerģiju un enerģētikas infrastruktūru, piemēram, viedos starptīklus, kas ir viens no resursu efektivitātes un vidi saudzējošas ekonomikas svarīgākajiem elementiem; tāpēc aicina Eiropas Komisiju izstrādāt visaptverošu ieguldījumu satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, lai gan tirgus dalībniekiem, gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu nepieciešamo noteiktību;

35.

aicina Eiropas Komisiju izvērtēt iespējas izveidot decentralizētā līmenī vadītu papildu finanšu instrumentu, ar kuru vietējās un reģionālās pašvaldības un it īpaši Pilsētu mēru pakta partneri tiek stimulēti īstenot ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānus; atbalsta arī energoefektivitātei un taupībai paredzētā finansiālā atbalsta pasākumu labāku apvienošanu turpmākajās ES finansējuma programmās (9);

36.

aicina Eiropas Komisiju veikt pasākumus, lai atrisinātu savienojamības problēmu starp dalībvalstīm un starp dalībvalstu reģioniem, kā arī atbalstīt iniciatīvas, kas atvieglo enerģijas maza mēroga ražošanas izplatību un tās ievadīšanu sadales tīklos;

37.

aicina atvieglot mazo un vidējo uzņēmumu un vietējo un reģionālo pašvaldību piekļuvi Eiropas Investīciju bankas kredītiem, kas paredzēti ieguldījumiem energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā;

38.

stingri norāda, ka ir jāsasnied z izvirzītais mērķis 2013. gada sākumā pieņemt tiesību aktu kopumu par kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam, lai vietējās un reģionālās pašvaldības 2014. gada 1. janvārī varētu sākt struktūrfondu programmas;

39.

aicina Eurostat kopā ar valstu statistikas aģentūrām ātrāk sagatavot salīdzināmus datus par reģionu IKP;

40.

atgādina, ka saskaņotāk un stingrāk jāņem vērā ES rīcībpolitiku teritoriālā dimensija; ierosina, lai Eiropas Komisija iekļauj minētos elementus savos turpmākajos ietekmes novērtējuma pasākumos un sniedz par tiem regulārus ziņojumus (10);

41.

aicina Eiropas Komisiju paplašināt ES civildienesta ierēdņu pagaidu norīkošanas programmu, attiecinot to arī uz vietējo līmeni (nevis pievērsties tikai valsts līmenim), lai Eiropas iestādēs uzlabotu zināšanas par ES tiesību aktu un projektu īstenošanas praksi vietējā un reģionālajā līmenī;

42.

ar interesi gaida topošo priekšlikumu par ES ostu politikas nākotni; aicina izstrādāt minētā priekšlikuma teritoriālās ietekmes novērtējumu un ir gatava piedalīties tā izstrādē;

43.

norāda, cik svarīga ir ilgtspējīga mobilitāte pilsētās, un aicina popularizēt elektronisku un viedu biļešu pārdošanu izmantošanai visos transporta veidos, ieskaitot autobusu, dzelzceļa, prāmju transportu, automobiļu koplietojumu, velosipēdu koplietojumu un ceļa nodevas, lai uzlabotu sistēmu sadarbspēju un palielinātu sabiedriskā transporta izmantošanu;

44.

secina, ka gaisa kvalitātes aizvien lēnāka uzlabošanās lielā mērā saistīta ar nepietiekami vērienīgu ES politiku emisiju avotiem un ar valstu līmeņa pasākumu neesamību. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir uzlikts ievērojams slogs un atbildība par gaisa kvalitātes problēmu risināšanu (11); nākamajā ES tiesību aktu par gaisa kvalitāti pārskatīšanas laikā gaida priekšlikumus par to, kā risināt minētās problēmas;

45.

sagaida, ka minētās pārskatīšanas rezultātā tiks savstarpēji saskaņots ES politikas emisiju avotiem un imisiju politikas mērķu līmenis un saskaņoti laika grafiki, kā arī pastiprināta it īpaši Valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (NEC) direktīva, lai samazinātu fona koncentrāciju; ka tiks paaugstināti ar NO2/NOx un makrodaļiņu emisiju saistītie standarti transportlīdzekļiem un risināts kuģu, gaisa satiksmes un lauksaimniecības radīto emisiju jautājums, vienlaikus vienkāršojot mērījumu rādītājus un kritērijus; aicina ES gaisa kvalitātes politiku iekļaut citās politikas jomās, it īpaši transporta, mājokļu, rūpniecības, enerģētikas un klimata politikā;

46.

pieprasa, lai ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām būtu iekļauta nodaļa par īpašiem pielāgošanās pasākumiem reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī pamatnostādnes un atbalsts vietējā un reģionālā līmeņa lēmumu pieņēmējiem; būtu jāizskata arī iespēja izveidot darba grupu jautājumā par pielāgošanās stratēģijām īpaši apdraudētos Eiropas reģionos, kurā darbotos RK, Klimata politikas ģenerāldirektorāta, Eiropas Vides aģentūras, Kopīgā pētniecības centra, kā arī vietējo un reģionālo tīklu un apvienību pārstāvji;

47.

uzsver, ka ir nepieciešams mērķtiecīgs paziņojums par jaunu ES kvalitātes sistēmu vietējiem pārtikas produktiem, jo vietējās pārtikas nodrošinājuma sistēmas, radot darba vietas lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā, sniedz atbalstu vietējai un reģionālajai ekonomikai;

48.

uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Komisija izrādītu lielāku elastīgumu, lai palīdzētu izkļūt no pašreizējās blokādes starp Eiropas Parlamentu un Padomi saistībā ar zivsaimniecības nozares daudzgadu plānu juridisko pamatu; pauž vēlmi, lai priekšlikumu par kopējās zivsaimniecības politikas reformu tiktu ierosināts vairāk iniciatīvu, ar kurām atbalsta zivsaimniecības politikas decentralizāciju, un īstenošanas pasākumi, kas būtu piemērota atbilde uz piekrastes reģionu un reģionu, kas robežojas ar iekšējiem ūdeņiem, vajadzībām un problēmām;

49.

atbalsta jūras baseina stratēģijas kā integrētas jūrlietu politikas instrumenta izstrādi, tomēr uzskata, ka šajās stratēģijās, piemēram, stratēģijā Atlantijas reģionam, kuru pieņems 2013. gadā, jāiekļauj spēcīgāka teritoriālā dimensija un jāizmanto makroreģionālajās stratēģijās gūtā pieredze;

50.

aicina iniciatīvās pilsoņu tiesību atbalstam un stiprināšanai un centienos atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos ES un tās iestādēm ņemt vērā vietējo un reģionālo dimensiju un norāda, ka tajās jāiesaista bērni un jaunieši, jo viņiem ir pilsoņu tiesības un pienākumi; aicina Komisiju pievērties minētajam uzdevumam Eiropas pilsoņu gadā (2013) plānotajos pasākumos, kuros RK vēlas dot savu ieguldījumu;

51.

ir apņēmusies sadarbībā ar pārējām ES iestādēm sekot līdzi Eiropas pilsoņu sekmīgu iniciatīvu īstenošanai;

52.

prasa atvieglot Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstu vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieku piekļuvi šim reģionam paredzētajiem īpašajiem ES fondiem un atbalsta esošo programmu, tostarp ETSG; atvēršanu partneriem kaimiņvalstīs;

53.

atkārtoti apstiprina nolūku turpināt labo sadarbību ar Eiropas Komisiju Vietējās administrācijas atbalsta instrumenta programmā, lai uzlabotu vietējā līmeņa veiktspēju un izplatītu zināšanas par ES un tās procedūrām ES kandidātvalstīs un iespējamajās kandidātvalstīs; aicina Komisiju izskatīt iespēju attiecināt minēto programmu arī uz EKP valstu pašvaldībām;

54.

paļaujas uz to, ka šie ieteikumi tiks pienācīgi ņemti vērā Komisijas 2013. gada darba programmas sagatavošanā un uzdod RK priekšsēdētājai iesniegt šo rezolūciju Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, ES Padomes pašreizējai prezidentvalstij Kiprai un nākamajām prezidentvalstīm Īrijai un Lietuvai.

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/6

—

uzsver, ka migrantu cilvēktiesību ievērošanai un solidaritātei ar valstīm, no kurām nāk vairums migrācijas plūsmu, jābūt aspektiem, kas ir noteicoši visos ES migrācijas politikas posmos, tostarp attiecībās ar trešām valstīm, pilnībā ievērojot LES 21. panta 1. punktā noteiktos principus;

—

uzsver, ka rūpīgi jāizvērtē visi migrācijas iemesli, tostarp klimata pārmaiņas, lai varētu noteikt atbilstīgu tiesisko regulējumu tiem, kuri bēg no savas izcelsmes valsts tādu dabas katastrofu vai klimata apstākļu dēļ, kas apdraud viņu izdzīvošanu vai fizisko drošību;

—

uzskata, ka vispārējā pieejā migrācijai nepieciešams nosacījums ir daudzlīmeņu pārvaldība, lai nodrošinātu, ka migrācija tiek pārvaldīta apstākļiem visatbilstošākajā līmenī un saskaņā ar subsidiaritātes principu, cilvēkiem gan izcelsmes, gan galamērķa valstī nodrošinot lielāko iespējamo labklājību;

—

īpaši aicina vispārējās pieejas īstenošanā pilnībā ņemt vērā reģionālās un vietējās pašvaldības, atbalstot gan pašreizējos decentralizētās sadarbības projektus, gan strukturētos dialogus, piemēram ARLEM un CORLEAP.

Ziņotājs

Nichi VENDOLA kgs (IT/PSE), Apūlijas reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei”

COM(2011) 743 final

1.

uzsver vispārējās pieejas nozīmi, jo tā veido pamatu Eiropas Savienības rīcībai migrācijas un mobilitātes pasaules mēroga pārvaldībā un ir instruments, kas nodrošina vispārēju skatījumu uz migrācijas politikas pasākumiem un kura mērķis ir Eiropas Savienības ārējo attiecību un attīstības politiku saskaņot ar imigrācijas politiku;

2.

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu nākt klajā ar vispārējās pieejas atjaunināto versiju, kas ir labāk strukturēta un kurā vairāk uzmanības pievērsts migrantiem un cilvēktiesību ievērošanai izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs;

3.

atgādina, ka cilvēka tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti un atgriezties attiecīgajā valstī (1) veido būtisku juridisko pamatu jebkurām diskusijām par migrāciju un ka nepieciešams veicināt brīvprātīgo migrāciju neatkarīgi no tās iemesliem un galamērķa valsts īpašajām prasībām (2);

4.

uzsver, ka migrantu cilvēktiesību ievērošanai un solidaritātei ar valstīm, no kurām nāk vairums migrācijas plūsmu, jābūt aspektiem, kas ir noteicoši visos ES migrācijas politikas posmos, tostarp attiecībās ar trešām valstīm, pilnībā ievērojot LES 21. panta 1. punktā noteiktos principus;

5.

uzskata, ka, paredzot trešo valstu iedzīvotāju ieceļošanas nosacījumus un migrantu uzņemšanas un integrācijas politikas pasākumus, jānodrošina efektīva cilvēktiesību aizsardzība;

6.

uzsver, ka gan Eiropas Savienības, gan dalībvalstu līmenī noslēgtajos nolīgumos par atpakaļuzņemšanu un nolīgumos par vīzu atvieglotu izsniegšanu, kā arī visos pasākumos, kas vērsti pret nelegālās imigrācijas apkarošanu, faktiski jāievēro cilvēktiesības, īpaši saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kā to pastāvīgi norāda Eiropas Cilvēktiesību tiesa;

7.

uzsver, ka prasība ierobežot migrācijas plūsmas nekad nedrīkst gūt pārsvaru pār katra cilvēka tiesībām meklēt starptautisko patvērumu Eiropas Savienībā, kurai arī turpmāk par patvēruma vietu visiem, kas bēg no vajāšanas vai kam vajadzīga aizsardzība;

8.

norāda, ka ekonomikas krīze, kas skar lielāko daļu Eiropas Savienības valstu, var saasināt raksturīgo spriedzi starp robežkontroles politiku un migrantu cilvēktiesību ievērošanu;

9.

uzsver, ka rūpīgi jāizvērtē visi migrācijas iemesli, tostarp klimata pārmaiņas (3), lai varētu noteikt atbilstīgu tiesisko regulējumu tiem, kuri bēg no savas izcelsmes valsts tādu dabas katastrofu vai klimata apstākļu dēļ, kas apdraud viņu izdzīvošanu vai fizisko drošību (4);

10.

aicina Eiropas Komisiju publicēt tās dienestu darba dokumentu par migrāciju un klimata pārmaiņām, kā sākotnēji paredzēts tās 2011. gada 4. maija“Paziņojumā par migrāciju” (5);

11.

uzskata: lai nodrošinātu vispārējās pieejas efektivitāti, ir jānostiprina koordinācija starp Eiropas Savienību un valsts, reģionālo un vietējo līmeni, kā arī koordinācija ar trešām valstīm;

12.

atgādina Reģionu komitejas iepriekš minēto, “ka kopēja imigrācijas politika pirmām kārtām būtiski skar vietējās un reģionālās pašvaldības. Pirmkārt, tieši tās visvairāk skar nelegālās imigrācijas izraisītās sekas, otrkārt, to pienākums ir sniegt virkni pakalpojumu integrācijas procesa gaitā. Tādēļ tās ir plaši jāiesaista Eiropas legālās imigrācijas sistēmas izveidē, nelegālās imigrācijas apkarošanas pasākumos un attīstības sadarbībā ar izcelsmes valstīm” (6);

13.

atzinīgi vērtē būtiskos panākumus, kas sasniegti, lai naudas pārskaitījumus uz migrantu izcelsmes valstīm padarītu pārredzamākus, drošākus un lētākus, un atbalsta Eiropas Komisijas ierosinātās iniciatīvas, kuru mērķis ir migrantu veikto naudas pārvedumu virzīšana uz produktīviem ieguldījumiem;

14.

atzinīgi vērtē to, ka vispārējā pieejā ir uzsvērta diasporas nozīme gan politikā attīstības jomā, gan migrācijas plūsmu regulācijā, lai veicinātu atbalsta pasākumus, migrantiem izceļojot, un integrācijas pasākumus galamērķa valstīs;

15.

uzskata, ka vispārējā pieejā migrācijai nepieciešams nosacījums ir daudzlīmeņu pārvaldība, lai nodrošinātu, ka migrācija tiek pārvaldīta apstākļiem visatbilstošākajā līmenī un saskaņā ar subsidiaritātes principu, cilvēkiem gan izcelsmes, gan galamērķa valstī nodrošinot lielāko iespējamo labklājību;

16.

uzskata, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir vispārējās pieejas galvenās dalībnieces; tās vienlaikus gan virza, gan īsteno sociālo, nodarbinātības, uzņemšanas, integrācijas, kā arī nelikumīgās imigrācijas pārvaldības politiku. Tās arī organizē intensīvu dialogu un dažāda veida sadarbību ar migrācijas plūsmu izcelsmes un tranzīta valstīm (7);

17.

atzīmē, ka jau tagad reģionālās un vietējās pašvaldības veicina dialoga iniciatīvas ar līdzīgām struktūrām trešās valstīs (no kurām daudzas ir migrācijas plūsmu izcelsmes un tranzīta valstis) un sekmē decentralizētas sadarbības projektus;

18.

vēlas, lai ARLEM (Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja) un CORLEAP (Austrumu partnerības Vietējo un reģionālo pašvaldību konference) tiktu atzītas kā ideāli forumi dialogam par imigrācijas un attīstības politiku ar Vidusjūras reģiona un Austrumeiropas reģionālajām pašvaldībām;

19.

uzskata, ka ir jāpanāk pēc iespējas labāka saskaņotība starp dalībvalstu divpusējām ierosmēm un jau esošajiem reģionālajiem un divpusējiem dialogiem, kuri tiek uzskatīti par Eiropas Savienības ārpolitikas instrumentiem imigrācijas jomā, un ka šāda saskaņotība jānodrošina arī ar reģionālo un vietējo pašvaldību veicināto dialogu iniciatīvu pilnīgu atzīšanu;

20.

aicina iestādes uzskatīt reģionālās un vietējās pašvaldības par vadošām vispārējās pieejas dalībniecēm atbilstīgi to pilnvarām valstī, šim nolūkam izmantojot instrumentus Eiropas Savienības finansējuma piešķiršanai — arī bez centrālo valdības iestāžu līdzdalības un ņemot vērā atšķirības dažādās dalībvalstīs;

21.

mudina Eiropas Komisiju veicināt novatoriskus projektus, lai ar reģionālo un vietējo iestāžu starpniecību sekmētu darba piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, jo daudzās dalībvalstīs tās ir kompetentas šajā jomā, un tādējādi radītu efektīvu līdzekli, ar ko dažādos darba tirgus segmentos risināt kvalificēta darbaspēka trūkuma problēmu;

22.

vēlas, lai reģionālās un vietējās pašvaldības tiktu iesaistītas arī ES imigrācijas portāla aktualizēšanā, to papildinot ar migrantiem svarīgu informāciju par galamērķa reģionu, pilsētu un pašvaldību;

23.

uzskata, ka ir būtiski vienmēr nodrošināt saskaņotību starp Eiropas Savienības migrācijas un attīstības politiku un imigrācijas un patvēruma ārpolitiku. Jo īpaši Eiropas Savienības un dalībvalstu pasākumiem trešās valstīs vienmēr jābūt pamatotiem uz solidaritātes un līdzattīstības principiem, lai novērstu dziļākos migrācijas cēloņus un izskaustu nabadzību, pievēršot īpašu uzmanību šo valstu iekšējo resursu mobilizācijai, kā arī iestāžu darbības nostiprināšanai un pārvaldības un tiesiskuma uzlabošanai, jo tie ir būtiski elementi ekonomisku un sociālu pārmaiņu sekmēšanā;

24.

mudina Eiropas Komisiju sadalīt jaunattīstības valstīm paredzētos līdzekļus, pamatojoties uz attīstības jomā īstenotās sadarbības principiem, prioritātēm un stratēģijām un vienlaikus ievērojot principu “lielākam progresam lielāks atbalsts”;

25.

uzskata, ka savstarpības principam ir jābūt saskaņā ar principiem, kurus piemēro sadarbībā attīstības jomā, jo īpaši mobilitātes partnerībās un Kopīgajā programmā migrācijas un mobilitātes jomā (8);

26.

uzskata, ka, īstenojot vispārējo pieeju, jānodrošina pienācīga visu neaizsargāto grupu un, pirmkārt, nepilngadīgo bez pavadības, aizsardzība, gan veicot piemērotus pasākumus trešās valstīs un nodrošinot atbilstīgu uzņemšanu un sociālo integrāciju dalībvalstīs, kā arī dalībvalstīs veicinot daudzu reģionālo un vietējo iestāžu īstenotās paraugprakses apmaiņu; tāpat aicina Eiropas Komisiju efektīvi īstenot pasākumus, kas paredzēti rīcības plānā attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības;

27.

aicina izstrādāt pārdomātu dzimumu līdztiesības politiku, ņemot vērā sieviešu īpašo nozīmi visas ģimenes migrācijā un sociālajā integrācijā mītnes valstī;

28.

norāda, ka Eiropas Savienības imigrācijas politika varētu nonākt pretrunā ar sadarbībā attīstības jomā īstenotajiem politikas pasākumiem, ja tās mērķis ir piesaistīt talantīgus cilvēkus no trešām valstīm, lai īstenotu demogrāfiskās un ekonomiskās attīstības mērķus saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

29.

apšauba, ka selektīvās migrācijas politikas izraisītās intelektuālā darbaspēka emigrācijas sekas varētu ierobežot ar cirkulārās migrācijas palīdzību, jo vēl nebūt nav skaidrs, cik efektīvs būs šis instruments un kāda būs tā konkrētā ietekme;

30.

uzskata arī, ka cirkulārās migrācijas instrumenta darbība var būt pretēja migrantu integrācijas mērķim un ka tādēļ būtu jānosaka īpašas šādiem darba ņēmējiem paredzētas integrācijas stratēģijas, kas ļautu viņiem faktiski integrēties arī tad, ja nav paredzēta ilgstoša viņu uzturēšanās Eiropas Savienībā (9);

31.

uzskata, ka izglītības diplomu un kvalifikāciju atzīšana, piemērojot saskaņotus nosacījumus, ir svarīgs instruments, lai novērstu intelektuālā potenciāla nelietderīgu izmantošanu (brain waste), nodrošinātu migrantu faktisko integrāciju un garantētu viņu atkārtotu integrāciju izcelsmes valstīs cirkulārās migrācijas gadījumā;

32.

mudina Eiropas Komisiju atbalstīt pasākumus, kas palīdz valstīm vienkāršot izglītības diplomu un kvalifikāciju atzīšanas procedūras un plašāk atzīt neformāli iegūtas kompetences, lai veicinātu trešo valstu darbaspēka apriti Eiropas darba tirgū;

33.

pauž cerību, ka prasība trešām valstīm sadarboties migrācijas plūsmu mazināšanā nekad neapdraudēs ikviena cilvēka tiesības atstāt valsti, ieskaitot savu; jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad trešām valstīm pieprasa veikt emigrācijas kontroli, pamatojoties uz galamērķa valstu tiesību aktiem;

34.

uzskata, ka vairāk jāiegulda veselības un izglītības jomām paredzētos attīstības sadarbības projektos, tieši iesaistot augstskolu struktūras un veicinot pētnieku un akadēmiskā personāla mobilitāti;

35.

atbalsta Eiropas Parlamentam iesniegto aicinājumu pieņemt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu “Erasmus” un “Leonardo da Vinci” programmu kā konkrētu instrumentu, ar kuru veicina abu Vidusjūras krastu valstu studentu divpusējo mobilitāti;

36.

pauž cerību, ka jauniešu, it īpaši studentu, mobilitāti iespējams efektīvi īstenot, cita starpā vienkāršojot vīzu izsniegšanu, samazinot birokrātiskās procedūras un nodrošinot pietiekamus finanšu līdzekļus;

37.

uzskata, ka jāveicina un jāatbalsta programma “Erasmus visiem”, kā arī jau esošā paraugprakse jauniešu apmaiņas jomā, piemēram, programma “Eurodissey”, ko atbalsta Eiropas Reģionu asambleja;

38.

uzskata, ka ir jāpastiprina ekonomiskās nelīdzsvarotības izraisīto migrācijas tendenču analīze, lai noteiktu efektīvus reaģēšanas līdzekļus, tostarp shēmas, kas nodrošina arī mazkvalificētu darbinieku, kuri dažās dalībvalstīs joprojām ir ļoti pieprasīti un uz kuriem nedrīkst attiecināt tikai cirkulārās migrācijas mehānismus, mobilitāti;

39.

uzskata, ka diasporas pārstāvji jāiesaista arī sagatavošanas pasākumos pirms izceļošanas, izmantojot pašreizējās imigrantu apvienību tieši vadītās tīmekļa vietnes, kas sniedz aktuālu informāciju ieinteresētajām personām saprotamā valodā;

40.

atzinīgi vērtē atbalstu pasākumiem pirms izceļošanas. Šādiem pasākumiem, kuros piedalās nevalstiskās organizācijas, kas jau darbojas migrantu izcelsmes valstīs, un migrantu un viņu ģimeņu uzņemšanas un integrācijas procedūrās iesaistītās reģionālās un vietējās pašvaldības, ir nepieciešami lielāki ieguldījumi;

41.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības centienus ierobežot nelikumīgo imigrāciju, jo īpaši vēršoties pret cilvēktirdzniecību un kontrabandu, kā arī pret darba devējiem, kas nodarbina darba ņēmējus bez uzturēšanās atļaujām;

42.

uzsver, ka cīņā ar nelikumīgo imigrāciju būtiska ir pieeja, kas migrantus liek uzskatīt par iespējamiem nelikumīgas cilvēktirdzniecības upuriem, kuri tāpēc ir jāaizsargā;

43.

aicina Eiropas Komisiju turpināt īstenot iniciatīvas, kuru mērķis ir analizēt un ierobežot nedeklarētu darbu, kas kaitē visas Eiropas Savienības ekonomikai un veicina ārvalstnieku nelikumīgu ieplūšanu. Viņi var tikt ļaunprātīgi izmantoti gan darba tirgū, gan noziedzības tīklos;

44.

atzīmē, ka nozīmīgi finanšu līdzekļi ir ieguldīti arī nelikumīgās imigrācijas ierobežošanas pasākumos, tostarp robežkontroles operācijās, kuras veic aģentūra Frontex;

45.

uzsver, ka ikvienā robežkontroles posmā jāievēro cilvēktiesības, jo sevišķi neizraidīšanas princips, un ka attiecīgi Eiropas Savienības iestāžu, jo īpaši Eiropas Parlamenta, pienākums ir rūpīgi uzraudzīt Frontex darbību;

46.

uzskata, ka līdzīgas pārbaudes jāveic starptautiskajā sadarbībā, kuru tieši vada Frontex, kam ir pilnvaras slēgt ar trešām valstīm starptautiskus tehniskas dabas nolīgumus, kuru saturs jāpadara pārskatāmāks un kuros precīzāk jānorāda piemērošanas joma;

47.

uzskata, ka rūpīgi jāizvērtē visu pašreizējo instrumentu izmaksu un ieguvumu samērs un jāsalīdzina to efektivitāte, ieskaitot repatriācijas (aizturēšanas un piespiedu izraidīšanas) izdevumus un faktisko resursu apjomu, ko valstis piešķir brīvprātīgajai repatriācijai, attiecībā pret piespiedu repatriācijai paredzētajiem līdzekļiem;

48.

uzskata, ka ir jāizvairās no situācijas, kad ārvalstnieki, kas kādā valstī uzturas likumīgi, valstu tiesiskā regulējuma nepietiekamās elastības dēļ kļūst par nelegālajiem imigrantiem, tādējādi palielinot to personu skaitu, kuras pārsniegušas atļauto uzturēšanās ilgumu (overstayers);

49.

uzskata, ka Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstīm būtu nopietni jāizvērtē iespēja Eiropas Savienībā ieceļot ar mērķi meklēt darbu, kā skaidri norādīts LESD 79. panta 5. punktā;

50.

uzskata, ka likumīgās ieceļošanas iespēju nodrošināšanai jābūt vienam no galvenajiem instrumentiem, lai ierobežotu nelikumīgo imigrāciju un uzturēšanās termiņu pārsniegušo personu (overstayers) skaitu, kā arī lai nodrošinātu zināmu solidaritāti ar migrantu plūsmas izcelsmes valstīm;

51.

aicina iestādes vispārējā pieejā iekļaut atpakaļuzņemšanas stratēģiju, lai tā balstītos uz principiem, kurus piemēro sadarbībā attīstības jomā, nevis kļūtu par atsevišķu vai ar šo pieeju konfliktējošu aspektu;

52.

uzskata, ka atpakaļuzņemšanas nolīgumi ir periodiski jāizvērtē, jo sevišķi attiecībā uz tranzītvalsts pienākumu uzņemt atpakaļ ne tikai savus pilsoņus, bet arī ārvalstniekus, kuri no tās izceļojuši uz Eiropas Savienību un riskē palikt “nevienam nepiederošajās” zonās, tādējādi saasinot stāvokli tranzītvalstīs un viņus nopietni pakļaujot cilvēktiesību pārkāpumiem;

53.

uzskata, ka trešo valstu patvēruma sistēmu nostiprināšanu nedrīkst uzskatīt par veidu, kā izvairīties no starptautiskās aizsardzības tiesību atzīšanas Eiropas Savienībā;

54.

atzinīgi vērtē to, ka reģionālās aizsardzības programmās Eiropas Savienība ir sadarbojusies ar UNHCR (ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju), kaut arī aizsardzība, ko sniedz Eiropas Savienība, ir plašāka nekā Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu noteiktā un nodrošina papildu aizsardzību un aizstāvību gadījumos, kad tiek pārkāpta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija;

55.

uzskata, ka Eiropas Savienības pasākumi nekad nedrīkstētu būt vērsti uz to, lai neļautu patvēruma meklētājiem atstāt valsti, kurā viņi atrodas, un meklēt patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstī;

56.

uzskata, ka ir jāpārskata tā sauktā Dublinas II Regula, jo īpaši pēc Eiropas Savienības Tiesas paustās nepārprotamās kritikas, lai faktiski garantētu solidaritāti dalībvalstu starpā, pilnībā ievērojot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos;

57.

mudina Eiropas Komisiju mobilitātes partnerattiecību jomā iekļaut attiecīgas patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzības klauzulas;

58.

aicina iestādes kopā ar dalībvalstīm sistēmu meklēšanai un glābšanai jūrā padarīt efektīvāku, jo īpaši uzlabojot koordināciju un definējot kopīgus kritērijus, pēc kuriem nosaka drošāko un piemērotāko vietu izglābto migrantu izkāpšanai krastā;

59.

aicina Eiropas Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu turpināt debates par četriem vispārējās pieejas pīlāriem, lai visas ieinteresētās puses varētu pilnībā iesaistīties tās īstenošanā;

60.

īpaši aicina vispārējās pieejas īstenošanā pilnībā ņemt vērā reģionālās un vietējās pašvaldības, atbalstot gan pašreizējos decentralizētās sadarbības projektus, gan strukturētos dialogus, piemēram ARLEM un CORLEAP;

61.

aicina Eiropas Komisiju turpināt analizēt migrācijas cēloņus un iezīmes visā pasaulē, lai noteiktu tādas efektīvas stratēģijas ar šo parādību saistīto uzdevumu risināšanai, kuru pamatā ir solidaritāte ar trešām valstīm;

62.

pauž nožēlu par migrantu kriminalizācijas politiku un atzinīgi vērtē pasākumus cīņai ar noziedzības tīkliem, kuru upuri ir migranti;

63.

aicina īstenot tādu nelikumīgās imigrācijas apkarošanas politiku, kas vērsta ne tikai uz robežkontroli un migrantu pārtveršanu izceļošanas vietā, bet arī uz efektīvām likumīgas ieceļošanas iespējām, kas pavērtas arī mazāk kvalificētiem darba ņēmējiem, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības.

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/12

—

norāda, ka patvēruma tiesības ir viena no cilvēktiesībām, kā arī civilizācijas “acquis”, kas nostiprināts tādos starptautisko tiesību dokumentos kā Ženēvas konvencija, ES Pamattiesību harta, Līgums par ES darbību (LESD) un, bez izņēmuma, visu dalībvalstu likumdošanā, un tā pamatā ir neizraidīšanas princips;

—

atgādina, ka saskaņā ar LESD 80. pantu solidaritāte apvienojumā ar atbildības jomu taisnīga sadalījuma principu veido institucionālo koncepciju, ko piemēro visām tām Eiropas politikas jomām, kuras brīvības, drošības un tiesiskuma telpas (BDTT) ietvaros attiecas uz personu pārvietošanos, t.i., ārējo robežu kontroli un šķērsošanu, patvērumu un starptautisko aizsardzību, imigrāciju. Minētais pants ir pietiekams juridiskais pamats ES tiesību aktiem, kuru mērķis ir stiprināt solidaritāti un sekmēt atbildības jomu taisnīgu sadalījumu;

—

norāda, ka pašreizējā situācija liecina, ka patvēruma jomā ir vajadzīga konkrēta ES un dalībvalstu solidaritāte, un pauž pārliecību, ka kopēju un augstu aizsardzības līmeni personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību vai kurām ir tiesības uz to, varēs panākt tikai tad, ja izveidos mehānismus, kuros ņemtas vērā būtiskās atšķirības starp dalībvalstīm gan attiecībā uz valstī uzņemto trešo valstu valstspiederīgo skaitu, gan migrācijas plūsmu pārvaldībai nepieciešamo finanšu, tehnisko un citu līdzekļu pieejamību;

—

īpaši uzsver solidaritātes un atbildības sadalījuma vietējo un reģionālo dimensiju patvēruma politikā un norāda, ka vietējām pašvaldībām ir būtiska loma iedzīvotāju informēšanā un ka pašvaldības var sekmēt labāku izpratni par patvēruma un starptautiskās aizsardzības jautājumiem, veicinot tādējādi labākus uzņemšanas apstākļus un ieceļotāju integrēšanu vietējā kopienā;

Ziņotājs

Théodoros GKOTSOPOULOS kgs (Grieķija, PSE), Pallini pilsētas padomes loceklis (Atikas reģions)

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā – ES programma labākai atbildības sadalei un savstarpējās uzticēšanās vairošanai

COM(2011) 835 final

1.

norāda, ka jauktās migrācijas plūsmas vērojamas visās ES dalībvalstīs un šis temats plaši atspoguļots plašsaziņas līdzekļos, piemēram, saistībā ar Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu valstīs notiekošajām politiskajām pārmaiņām, kā arī politisko situāciju plašākā nozīmē tādās valstīs kā Afganistāna, Pakistāna, Irāka un Irāna, kas rada jaunas iedzīvotāju migrācijas plūsmas Eiropas virzienā. Šīs jauktās migrācijas plūsmas vairāk vai mazāk noslogo Savienības ārējās robežas un līdz ar to atsevišķu dalībvalstu patvēruma struktūras, radot arī humanitāra rakstura problēmas;

2.

uzsver, ka ekonomikas krīze, kas īpaši smagi skārusi ES Vidusjūras reģiona valstis, kuras masveidā uzņem patvēruma meklētājus, un šo valstu nespēja pietiekami efektīvi risināt šo problēmu ir faktori, kas kavē situācijas pārvaldību un jau tā smagos apstākļus padara vēl smagākus;

3.

tādēļ uzskata, ka migrācijas un patvēruma jomā ir jāizstrādā kopēja integrēta ES politika, kas atbilst Stokholmas programmas prasībām. Politikas pamatā jābūt integrētai pieejai, kura balstīta, pirmkārt, uz legālās imigrācijas efektīvu pārvaldību un, otrkārt, nelegālās imigrācijas apkarošanu, bet jo īpaši patvēruma struktūru stiprināšanu;

4.

norāda, ka patvēruma tiesības ir viena no cilvēktiesībām, kā arī civilizācijas “acquis”, kas nostiprināts tādos starptautisko tiesību dokumentos kā Ženēvas konvencija, ES Pamattiesību harta, Līgums par ES darbību (LESD) un, bez izņēmuma, visu dalībvalstu likumdošanā, un tā pamatā ir neizraidīšanas princips;

5.

norāda, ka patvēruma tiesības saistītas arī ar citām tiesībām, proti, tiesībām uz cieņu, spīdzināšanas un necilvēcīgas attieksmes aizliegumu, aizsardzību pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumos, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos;

6.

atzīst, ka kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izveidē ir panākts progress, tomēr uzskata par lietderīgu vēlreiz atgādināt, ka Stokholmas programmā to bija paredzēts pabeigt 2012. gadā, un aicina dalībvalstis, Padomi un Eiropas Parlamentu īstenot stingru politisku gribu, lai pabeigtu sarunas par uzņemšanas noteikumu un patvēruma procedūru direktīvu pārskatīšanu, kā arī par Dublinas regulas reformu un Eurodac sistēmas reformu;

7.

uzsver, ka KEPS darbība balstīta ne tikai uz drošību šā jēdziena šaurākajā izpratnē un valsts suverenitātes aizsardzību, bet gan uz to personu, kurām vajadzīga starptautiskā aizsardzība, tiesību konkrētu aizsardzību;

8.

vēlas norādīt, ka patiesi kopēja patvēruma sistēma ir balstīta uz vienotām tiesībām un procedūrām visā ES teritorijā, lai novērstu risku, ka lietu izskatīšanā rodas būtiskas atšķirības; tādēļ atbalsta uzsākto darbu, kura mērķis ir grozīt pašreizējos tiesību aktus, lai ieviestu ne tikai obligātos standartus, bet arī kopējus noteikumus;

9.

norāda uz Strasbūras un Luksemburgas tiesu (1) nesenajiem lēmumiem, kas vairāk nekā jebkurš cits faktors apstiprina (a) būtiskas atšķirības pašreizējā tiesiskajā sistēmā, jo īpaši Dublinas regulā, un (b) nepilnības, kas pašreizējā spiediena ietekmē nopietni apdraud starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesību aizsardzību un ko radījušas politiskajā, juridiskajā un praktiskajā aspektā atšķirīgās dalībvalstu pieejas. Iepriekš minētie lēmumi apliecina nepieciešamību izstrādāt integrētu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu un šajā nolūkā nostiprināt Dublinas regulu, iekļaujot tajā noteikumus, kuros ņemti vērā krīzes cēloņi, lai tādējādi atsevišķo dalībvalstu sistēmu nepilnības neradītu negatīvas sekas ne sistēmai kopumā, ne arī cilvēktiesību aizsardzībai;

10.

ņemot vērā migrācijas vērienīgumu, uzskata, ka ES patvēruma politikā jāveic būtiskas izmaiņas un ka politikas īstenošana un efektīvu migrācijas pārvaldības metožu piemērošana ir kļuvusi par neatliekamu vajadzību;

11.

atgādina, ka saskaņā ar LESD 80. pantu solidaritāte apvienojumā ar atbildības jomu taisnīga sadalījuma principu veido institucionālo koncepciju, ko piemēro visām tām Eiropas politikas jomām, kuras brīvības, drošības un tiesiskuma telpas (BDTT) ietvaros attiecas uz personu pārvietošanos, t.i., ārējo robežu kontroli un šķērsošanu, patvērumu un starptautisko aizsardzību, imigrāciju. Minētais pants ir pietiekams juridiskais pamats ES tiesību aktiem, kuru mērķis ir stiprināt solidaritāti un sekmēt atbildības jomu taisnīgu sadalījumu;

12.

atzīst, ka solidaritāte ir cieši saistīta ar atbildību, un mudina visas dalībvalstis ievērot un izpildīt saistības, ko tās uzņēmušās starptautiskajā un Savienības līmenī, kā arī sakārtot šo jomu attiecīgajā dalībvalstī. Komiteja uzsver, ka atbildības jēdziena šaura izpratne nevar būt par solidaritātes priekšnoteikumu ne no juridiskā, ne praktiskā viedokļa: dažos gadījumos konkrēta solidaritātes izpausme var arī sekmēt saistību ievērošanu;

13.

norāda, ka pašreizējā situācija liecina, ka patvēruma jomā ir vajadzīga konkrēta ES un dalībvalstu solidaritāte LESD 80. panta izpratnē, un pauž pārliecību, ka kopēju un augstu aizsardzības līmeni personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību vai kurām ir tiesības uz to, varēs panākt tikai tad, ja izveidos mehānismus, kuros ņemtas vērā būtiskās atšķirības starp dalībvalstīm gan attiecībā uz valstī uzņemto trešo valstu valstspiederīgo skaitu (ekonomiskie migranti vai personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību), gan migrācijas plūsmu pārvaldībai nepieciešamo finanšu, tehnisko un citu līdzekļu pieejamību;

14.

norāda, ka Komisijas paziņojumā analītiski apskatīta pašreizējā situācija un uzskaitīti solidaritātes stiprināšanai pieejamie instrumenti, bet vienlaikus pauž nožēlu, ka nav ierosināti jauni pozitīvi solidaritātes veicināšanas un atbildības jomu sadalījuma vienkāršošanas pasākumi;

15.

atzinīgi vērtē Padomes apņemšanos izstrādāt kopēju pamatsistēmu solidaritātei ar tām dalībvalstīm, kuru patvēruma sistēmas dažādu iemeslu dēļ, tostarp jauktās migrācijas plūsmu dēļ, ir īpaši noslogotas (2);

16.

vienlaikus uzsver, ka šādi pozitīvi pasākumi solidaritātes un atbildības sadalījuma veicināšanai varētu stiprināt cilvēktiesību ievērošanu, kā arī nostiprinātu tiesiskuma, taisnīguma, saskaņošanas un politiskas līdzdalības jēdzienus. Šo pasākumu īstenošanā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

17.

šajā saistībā norāda, ka Eiropas Komisijas paziņojumu nav iespējams pilnībā analizēt no subsidiaritātes principa ievērošanas viedokļa, jo tajā galvenokārt apskatīts, kādā veidā pašreizējie instrumenti un ES tiesību akti varētu sekmēt solidaritātes stiprināšanu. Taču tā kā paziņojumā minētas arī iespējamās turpmākās iniciatīvas, piemēram, saistībā ar atzīto bēgļu pārvietošanas programmām vai noteikumiem par patvēruma pieteikumu kopīgu izskatīšanu, kuras var ietekmēt jautājumus, kas līdz šim bija cieši saistīti ar dalībvalstu suverenitāti (patvērumu pieteikumu izskatīšana vai patvēruma meklētāju uzņemšana), un kurām var būt plašāka politiska, tiesiska vai finanšu ietekme, Komiteja aicina Eiropas Komisiju veltīt pienācīgu uzmanību šo iniciatīvu izstrādei;

18.

norāda, ka solidaritātei ir arī ārējā dimensija; to raksturo ES attiecības ar citiem pasaules reģioniem, kurus skārušas humanitāras krīzes un kuras, pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) datiem, uzņem lielāko daļu bēgļu un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju. Tāpēc ir svarīgi, lai attīstības sadarbības politikā dalībvalstis sadarbotos ar trešām valstīm ar mērķi veidot labākus ekonomiskos un sociālos apstākļus un stiprināt mieru. Taču atbalstu trešo valstu patvēruma sistēmām nevar uzskatīt par līdzekli, lai izvairītos no starptautiskās aizsardzības piešķiršanas ES teritorijā vai pārnestu procedūras ārpus ES robežām; tam jābūt par līdzekli, lai uzlabotu ekonomisko un sociālo stāvokli trešās valstīs;

19.

aicina kompetentās iestādes un ES dalībvalstis aktīvāk rosināt ES robežvalstis ievērot saistības, ko tās uzņēmušās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, attiecībā uz ES un dalībvalstīm, jo īpaši vēršoties pie valstīm, kas ir vienojušās ar ES par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem;

20.

īpaši uzsver solidaritātes un atbildības sadalījuma vietējo un reģionālo dimensiju patvēruma politikā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, īpaši tām, kuras atrodas pie ES ārējām robežām, ir pirmajām jāīsteno ES tiesību akti patvēruma un KEPS jomā. Tas attiecas arī uz lielpilsētu pašvaldībām, jo tajās vērojams arvien lielāks bēgļu un patvēruma meklētāju pieplūdums. Vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošina svarīgu uzdevumu saistībā ar patvēruma meklētāju, bēgļu un starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzņemšanu, un dažās dalībvalstīs tās ir atbildīgas par sākotnējo saziņu ar ieceļojušām personām;

21.

uzsver, ka, neraugoties uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo lomu, uz tām neattiecina solidaritātes un atbildības sadalījuma jēdzienus, kurus joprojām attiecina tikai uz dalībvalstīm. Turklāt plānošanā un politiskā līmeņa dialogā tiek ņemts vērā vienīgi finanšu slogs, kas gulstas uz dalībvalstīm, nevis ietekme, ko uz sociālo kohēziju vietējā un reģionālajā mērogā rada trešo valstu valstspiederīgo uzņemšana, lai gan tieši vietējās un reģionālās pašvaldības pirmās saskaras ar šo problēmu;

22.

tāpēc vēlas tieši formulēt nostāju un priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var aktīvi iesaistīties bēgļu pārvietošanas mehānismā, kā arī atbalsta, palīdzības un solidaritātes mehānismos patvēruma meklētājiem vai patvēruma tiesību saņēmējiem, jo dažās dalībvalstīs jau ir pieņemti tiesību akti, ar kuriem tiek atzīta šāda reģionālo pašvaldību atbildība;

23.

uzsver, ka vietējām pašvaldībām ir būtiska loma iedzīvotāju informēšanā un ka, ņemot vērā uzkrāto pieredzi sadarbībā ar NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, pašvaldības var sekmēt labāku izpratni par patvēruma un starptautiskās aizsardzības jautājumiem, veicinot tādējādi labākus uzņemšanas apstākļus un ieceļotāju integrēšanu vietējā kopienā;

24.

uzsver, ka nopietni jāpārskata Dublinas regula, ņemot vērā Eiropas Komisijas 2008. gada priekšlikumu (3). Līdz šim, piemērot kritēriju par pirmo ieceļošanu Savienībā, palielinājās spriedze atsevišķu dalībvalstu patvēruma sistēmā; tas liecina, ka minētās regulas īstenošana nav nekas cits, kā tikai ģeogrāfiskā stāvokļa jautājums, un tas ir pretrunā solidaritātes idejai. Tāpēc Komiteja aicina dalībvalstis, Padomi un Eiropas Parlamentu izstrādāt jaunu krīzes pārvaldības procedūru un izskatīt atsevišķus pozitīvos solidaritātes pasākumus, kas varētu mazināt šā regulējuma līdz šim radītās negatīvās sekas;

25.

atgādina, ka vienā no agrāk izstrādātajiem atzinumiem (4) Komiteja atbalstīja Eiropas Komisijas priekšlikumu Dublinas regulas pārstrādātajā redakcijā uz laiku atcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārvietošanu, ja kādā dalībvalstī ir īpaša ārkārtas situācija, kurā aizsardzības pieteikuma iesniedzēji var vēl vairāk noslogot attiecīgās dalībvalsts uzņemšanas spējas, tās patvēruma sistēmu vai infrastruktūru. Komiteja atzīst, ka šāds pasākums nav viegli pieņemams un īstenojams, un saprot, kāpēc iesniegts alternatīvs priekšlikums, kurā paredzēts izveidot izvērtēšanas un agrīnās brīdināšanas mehānismu, ko piemēros visām dalībvalstu patvēruma sistēmu darbībām;

26.

ņemot vērā iepriekš izteiktos apsvērumus, uzskata par lietderīgu uzsvērt, ka ierosinātā izvērtēšanas un agrīnās brīdināšanas mehānisma efektivitāte lielā mērā būs atkarīga no ticamas un aktuālas informācijas pieejamības, dalībvalstu lojālas sadarbības un ES spējas savlaicīgi novērst nepilnības un atrisināt radušās problēmas. Komiteja arī norāda uz būtisku palīdzību, ko var sniegt tādas organizācijas kā Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR), valstu bēgļu padomes un citas NVO, bet jo īpaši – vietējās un reģionālās pašvaldības;

27.

uzskata, ka priekšlikums plašāk izvērst atzītu bēgļu brīvprātīgu pārvietošanu, vadoties pēc Maltas izmēģinājuma programmas parauga, ir pozitīva virzība ceļā uz solidaritātes stiprināšanu. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izskatīt iespēju, ka šāda pārvietošana varētu būt obligāta zināmos apstākļos (piemēram, pēc attiecīgās dalībvalsts pieprasījuma vai gadījumos, kad agrīnās brīdināšanas mehānisma ietvaros šāds secinājums izdarīts jau agrāk un kad Eiropas Patvēruma atbalsta birojs par to paudis savu viedokli, vai arī gadījumos, kad ieinteresētās puses piekrīt šim pasākumam). Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nopietni izvērtēt, vai pārvietošanu varētu attiecināt arī uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, un šajā saistībā lūdz Komisiju vēlreiz izskatīt sagatavoto priekšizpēti par juridiskajiem, ekonomiskajiem un tehniskajiem aspektiem (5);

28.

norāda, ka saistībā ar pārvietošanu novēroti praktiski un juridiski sarežģījumi, jo trūkst sistēmas lēmumu par starptautisko aizsardzību savstarpējai atzīšanai; tāpēc aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespējamos pasākumus minētās situācijas risināšanai;

29.

atbalsta UNCHR priekšlikumu par “formulas” izstrādi, kas nodrošinātu pārvietošanas sistēmas darbību un kurā būtu ņemti vērā tādi rādītāji kā attiecīgās valsts IKP, teritorijas platība, dabas un citi resursi, iedzīvotāju skaits, uzņemšanas iespējas, ieceļojušo patvēruma meklētāju kopskaits, kā arī pārcelšanās saistības (6);

30.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta neseno lēmumu, kas ļauj pabeigt kopējo ES pārvietošanas programmu, jo tā stiprinās solidaritātes ārējo dimensiju, un aicina dalībvalstis tikmēr ievērot saistības, ko tās uzņēmušās saistībā ar UNCHR programmām;

31.

pozitīvi vērtē virzību uz patvēruma pieteikumu vienotu izskatīšanu, kurā iesaistītos lielāks skaits dalībvalstu, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs un, iespējams, UNHCR, tomēr norāda, ka šai virzībai jānotiek saskaņā ar principu, ka starptautiskās aizsardzības pieprasījumus izskata individuāli. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju veikt priekšizpēti par juridiskajiem, ekonomiskajiem un tehniskajiem aspektiem un tās rezultātus paziņot arī Komitejai;

32.

uzskata, ka Direktīvai Nr. 2001/55/EK par pagaidu aizsardzības sniegšanu pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā un pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, kaut arī tā līdz šim nekad vēl nav bijusi piemērota, ir ļoti svarīga nozīme, jo tas ir īpašs un mērķtiecīgs solidaritātes pasākums. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka šī direktīva būtu jāpārskata tā, lai, balstoties uz objektīviem un kvantitatīviem kritērijiem, varētu nepārprotami secināt, ka praksē vērojama pārvietoto personu masveida ieceļošana, un jāizskata iespēja, ka direktīvas konkrētu piemērošanu uzsāk pēc viena vai vairāku reģionu iesniegta pieprasījuma;

33.

pauž gandarījumu, ka pēc Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas 2003/109/EK pārskatīšanas tajā iekļauti arī starptautiskās aizsardzības saņēmēji. Praksē tas nozīmē, ka atzītie bēgļi pēc piecu gadu uzturēšanās un ar zināmiem nosacījumiem varēs pārcelties no dalībvalsts, kas tiem sākotnēji piešķīrusi starptautisko aizsardzību, uz citu dalībvalsti. Lai arī šis lēmums nav solidaritātes pasākums šā vārda tiešā nozīmē, tas varētu samazināt spriedzi un veicināt personu integrāciju. Tāpēc Komiteja aicina dalībvalstis nekavējoties transponēt savās tiesībās grozījumu direktīvu 2011/51/ES (7);

34.

norāda, ka praktiskā sadarbība ir viens no KEPS pamatprincipiem, un pauž gandarījumu par nozīmīgo ieguldījumu, ko devušas ES struktūras; to skaitā, pirmkārt, jāmin Eiropas Patvēruma atbalsta birojs, kā arī FRONTEX, kas palīdz konkrētās ārkārtas situācijās, piemēram, Maltas un Grieķijas gadījumā; vienlaikus norāda, ka minēto specializēto struktūru rīcība jāpapildina ar garantijām, ka tiek ievērotas starptautiskās aizsardzības pieprasījuma iesniedzēju tiesības;

35.

uzskata, ka īpaši svarīgi ir nepieļaut praksi, kura neļauj izmantot tiesības iesniegt patvēruma pieprasījumu. Tāpēc Komiteja aicina FRONTEX, pildot ES ārējo robežu aizsardzības pienākumus, lielāku uzmanību veltīt cilvēktiesību ievērošanai. Komiteja uzskata, ka pirmais solis šajā virzienā jau ir sperts, nesen grozot regulu, ar kuru izveido FRONTEX, nosakot šai struktūrai pienākumu izstrādāt stratēģiju pamattiesību jomā un izveido konsultatīvu forumu un par pamattiesību ievērošanu atbildīgā darbinieka amatu (8). Pēc Komitejas domām, šajā jomā svarīga nozīme varētu būt arī ES Pamattiesību aģentūrai, kura jau pievērsusies cilvēktiesību jautājumam uz ES ārējām robežām (9), un rosina minēto aģentūru plašāk izvērst šā jautājuma izpēti, sniegt padomus un dalīties savā zinātībā ar FRONTEX un Eiropas Patvēruma atbalsta biroju;

36.

uzsver, ka jānostiprina Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbības spējas, lai tas vietējām un reģionālajām pašvaldībām varētu efektīvāk palīdzēt ar tūlītēju atbalstu, speciālajām zināšanām un tehniskajām prasmēm, un aicina EASO konsultatīvajā forumā ciešāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieceri 2013. gadā izvērtēt Eiropas Patvēruma atbalsta biroja darbības rezultātus un pauž savu ieinteresētību piedalīties šajā darbā;

37.

uzskata, ka būtiska nozīme ir izglītībai – Eiropas patvēruma atbalsta biroja konkrētas sadarbības īpašam pasākumam, un norāda, ka Eiropas izglītības programmas patvēruma jomā izstrāde un pilnīga īstenošana sekmēs praktiskas saskaņošanas efektivitāti. Šajā saistībā Komiteja ierosina Patvēruma atbalsta birojam izstrādāt apmācības programmas, kas paredzētas vietējo un reģionālo pašvaldību ierēdņiem, kuri iesaistīti starptautiskās aizsardzības pieprasījuma iesniedzēju uzņemšanā;

38.

atzīst, ka pēdējos gados ES izveidojusi vairākus noderīgus instrumentus, pirmkārt, Eiropas Bēgļu fondu, kas dalībvalstīm ļauj efektīvāk piemērot Eiropas patvēruma politiku;

39.

pozitīvi vērtē priekšlikumu izveidot Migrācijas un patvēruma fondu, ar kuru ierosināts vienkāršot ES finansēšanas instrumentus patvēruma un migrācijas jomā; lai nodrošinātu migrācijas plūsmu integrētu pārvaldību, minētajam fondam piešķirs līdzekļus EUR 3,87 miljardu kopsummā, kas paredzēta dažādām kopējās patvēruma un migrācijas politikas sadaļām laika periodā no 2014. līdz 2020. gadam. Komiteja cer, ka vienlaikus ar šo pasākumu tiks racionalizētas arī procedūras;

40.

uzsver nepieciešamību piešķirt pietiekamu līdzekļu apjomu solidaritātes stiprināšanas pasākumiem, piemēram, kopīgas rīcības atbalstam, lai uzlabotu, ja nepieciešams, patvēruma sistēmu pamatnosacījumus, konkrētai palīdzībai dalībvalstīm un reģioniem ārkārtējā situācijā vai pārvietošanas un pārcelšanās programmu īstenošanai;

41.

uzsver, ka patvērumam un starptautiskajai aizsardzībai piešķirto līdzekļu apjomam jābūt atbilstīgam ES starptautiskajām saistībām, nodrošinot robežu drošības un aizsardzības izmaksu pienācīgu līdzsvarotību ar izmaksām, kas paredzētas tādām rīcības jomām kā patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumi, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības var dot būtisku pievienoto vērtību;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, lai tiktu pilnībā īstenots partnerības princips, kas ir fonda darbības pamatā, lai tādējādi nodrošinātu visu vietējā un reģionālā līmeņa iesaistīto dalībnieku līdzdalību gan finansēšanas prioritāšu noteikšanā, gan īstenoto iniciatīvu novērtēšanā. Šā principa īstenošana jāveic saskaņā ar sistēmu, kas izklāstīta priekšlikuma regulai, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Patvēruma un migrācijas fondam (COM (2011) 752 final), IV nodaļā;

43.

šajā saistībā aicina katru dalībvalsti nodrošināt, ka tās vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji ir iesaistīti politiskajā dialogā, kurā nosaka fonda gada finanšu prioritātes (10).

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/18

—

atbalsta prasību ieviest vienotas stratēģijas pilsētu attīstībai, horizontālu un vertikālu sadarbību tādā līdzdalības pārvaldības sistēmā, kurā ņemta vērā pilsētu daudzveidība, kā arī sociālās inovācijas un tālredzīgas plānošanas nozīme;

—

uzsver, ka uz pieaugošo ekonomisko un sociālo šķelšanos mūsu sabiedrībā steidzami jāreaģē ar ieguldījumiem izglītībā visiem, sākot no agras bērnības, ar iekļaujošu darba tirgu, mūžizglītības pasākumiem, aktīvas integrācijas politiku un taisnīgu, iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu darba samaksu, kas ir vienlīdzīga vīriešiem un sievietēm;

—

norāda, kas ir svarīgi sabiedrībai nodrošināt tādas būtiskas pamatvajadzības kā mājokļu, silīšu, bērnudārzu, drošu rotaļu laukumu un bērnu attīstības veicināšanas centru pieejamība, un tas var palīdzēt likvidēt šķēršļus, kuri kavē ģimenes dibināšanu un tās locekļu skaita palielināšanos;

—

uzsver ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas un nepieciešamību samazināt enerģijas patēriņu, izmantojot cirkulācijas procesus un augstāku energoefektivitāti, tīklā savienotas sistēmas, atklātas ainavas un zaļās zonas, jaunas būvniecības formas un resursu ziņā neitrālus, veselīgus un drošus mobilitātes veidus;

—

norāda, ka kultūra un radošums ir nozīmīgi ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet it īpaši dzīves kvalitātes, īstas demokrātijas un miera nodrošināšanā un savstarpējā vērtību respektēšanā;

—

uzsver, ka politikas veidošanā fundamentāla nozīme ir līdzdalības elementiem;

—

uzskata, ka Eiropas iestāžu daudzveidīgie centieni atbalstīt pilsētas ir vajadzīgi, un aicina, lai nākamajā atbalsta periodā tiktu dots skaidrs signāls par atbalstu pilsētām, nodrošinot spēcīgu pilsētu dimensiju, līdzekļu izmantošanas elastīgumu un vietējā līmeņa centrālo lomu īstenošanā;

—

atzinīgi vērtē to, ka struktūrpolitikā turpina attīstīt ilgtspējīgus finansēšanas instrumentus, kas kalpo arī kā radoši un stabili atbalsta mehānismi.

Ziņotāja

Hella DUNGER-LÖPER (DE/PSE), Berlīnes federālās zemes pārstāve federācijā un pilnvarotā pārstāve Eiropas jautājumos

1.

augstu vērtē to, ka ES prezidentvalsts Dānija pieprasījusi šā atzinuma izstrādi, kā arī aktīvi palīdzējusi organizēt 2012. gada 22. un 23. martā Kopenhāgenā notikušo reģionu un pilsētu 5. sammitu par tematu “Eiropas pilsētvides struktūra 21. gadsimtā”, un uzskata, ka ar minēto tiek atzīts pilsētu un reģionu ieguldījums Eiropas integrācijā un to centrālā loma stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

2.

ar interesi pieņem zināšanai Eiropas Komisijas ziņojumu “Rītdienas pilsētas — izaicinājumi, vīzijas, ceļi uz priekšu” (2011. gada oktobris) un piekrīt tajā formulētajam redzējumam par rītdienas pilsētu kā “ievērojama sociālā progresa vietu ar augstu sociālās kohēzijas pakāpi, sociāli taisnīgu apgādi ar mājokļiem, kā arī ar sociāliem, veselības aprūpes un principam “izglītība visiem” atbilstošiem pakalpojumiem; demokrātijas, kultūras dialoga un daudzveidības platformu; vietu, kur norit “zaļa”, ekoloģiska vai vides atjaunošana; augstas pievilcības vietu un ekonomikas izaugsmes virzītājspēku”;

3.

piekrīt ziņojumā “Rītdienas pilsētas” paustajām bažām par pilsētu nākotni saistībā ar draudiem, ko rada demogrāfiskās pārmaiņas, izaugsmes samazināšanās, vājākas saites starp ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un sociālo progresu. Draudus rada arī pieaugošas ienākumu līmeņa atšķirības, aizvien lielāka sabiedrības polarizācija un segregācija, pieaugošs sabiedrības atstumto cilvēku skaits, pilsētu teritoriju paplašināšanās un aizvien lielāks spiediens uz pilsētu ekosistēmām;

4.

uzsver, ka Eiropas Savienība kopumā var sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus tikai tad, ja pilsētas, būdamas sociālās un ekonomikas inovācijas vietas, būs spējīgas pilnībā sekmēt gudru, integrējošu un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju;

5.

tāpēc atzinīgi vērtē ziņojumā “Rītdienas pilsētas” paustos ieteikumus nostiprināt pilsētas, atbalstot ilgtspējīgas vietējās struktūras, lai veidotu izturīgu un iekļaujošu ekonomiku; izmantojot dažādām paaudzēm piemītošo potenciālu, kā arī potenciālu, ko sniedz sociāli ekonomiskā, kultūras un etniskā daudzveidība; apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību ar labāku mājokļu palīdzību; īstenojot vienotas stratēģijas vides un enerģētikas jautājumos; saglabājot un veidojot pievilcīgas sabiedriskās vietas, sekmējot ilgtspējīgas, integrējošas un veselībai nekaitīgas transporta sistēmas un veicinot līdzsvarotu teritoriālo attīstību;

6.

atbalsta prasību ieviest vienotas stratēģijas pilsētu attīstībai, horizontālu un vertikālu sadarbību tādā līdzdalības pārvaldības sistēmā, kas aptver visus līmeņus un politikas jomas un kurā ņemta vērā pilsētu daudzveidība, kā arī sociālās inovācijas un tālredzīgas plānošanas nozīme;

7.

norāda uz Reģionu komitejas 2012. gada 23. marta“Kopenhāgenas deklarāciju”, tajā pausto aicinājumu veidot ekoloģiskākas, sociāli iekļaujošākas un ekonomiski konkurētspējīgākas pilsētas un attiecīgajām prasībām ES iestādēm: īstenot stratēģiju “Eiropa 2020” teritoriālajā līmenī, piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus visaptverošai pilsētu politikai, piešķirt lielāku nozīmi Eiropas pilsētu teritoriālajai sadarbībai un stiprināt pilsētu un reģionu nozīmi Eiropas politikas veidošanā, padziļināt decentralizācijas procesu ES dalībvalstīs un nodrošināt pilsētām un reģioniem lielāku finansiālo rīcības brīvību;

8.

atgādina par savu 2010. gada 10. jūnija atzinumu “Pilsētvides reģenerācijas nozīme turpmākajā pilsētu attīstībā Eiropā” un tajā pausto prasību stiprināt pilsētu dimensiju visās Eiropas Savienības politikas jomās;

9.

atgādina, ka pilsētas vienmēr ir attiecīgo sociālo apstākļu spogulis. Nākotnes pilsētu veidolu un dzīves kvalitāti noteiks ekonomiska un sociāla rakstura lēmumi un norises visos politiskās un ekonomiskās atbildības līmeņos;

10.

konstatē, ka pilsētu nozīme Eiropas Savienībā nebūt neaprobežojas tikai ar ekonomiskiem un demogrāfiskiem faktoriem. Skaistas, inteliģentas, enerģijas un resursu ziņā efektīvas, zaļas un iekļaujošas pilsētas ir pamats harmoniskai un solidārai sabiedrības līdzāspastāvēšanai;

11.

uzsver, ka pilsētas ar sociālām un ekonomiskām saiknēm ir cieši un nedalāmi saistītas ar savu apkaimi, un arī šā iemesla dēļ tām ir būtiska loma līdzsvarotā teritoriālajā attīstībā;

12.

šajā saistībā norāda, ka līdzšinējā pilsētu un lauku teritoriju kategoriskā nošķiršana vairs neatbildīs nākotnes uzdevumiem un tās vietā jānāk skatījumam uz teritoriju mijiedarbību atbilstoši to funkcionalitātei un savstarpējai atkarībai;

13.

uzsver, ka, globālā mērogā salīdzinot pilsētu veidus, Eiropas pilsētai ir raksturīga demokrātiska pašnoteikšanās, spēcīga pilsoniskā sabiedrība, sociālā integrācija, privātuma un publiskuma efektīva mijiedarbība, brīvības, emancipācijas un izteiktas pilsētbūvniecības kultūras apsolījums;

14.

atzīmē, ka deindustrializācija un globalizācija ir likvidējušas svarīgus sociālās un ekonomiskās integrācijas pamatus. Gan plaukstošos, gan nabadzīgākos apgabalos tiek meklētas jaunas stratēģijas sociālās kohēzijas stiprināšanai, kuras līdz šim tomēr nav spējušas ierobežot sociāli teritoriālo sadrumstalošanos. Neraugoties uz minētajiem centieniem, daudzviet ir pieaugusi sabiedrības šķelšanās un segregācija, kas turpmāk būs ievērojams izaicinājums iedzīvotāju līdzāspastāvēšanai pilsētās;

15.

norāda, ka uz pieaugošo ekonomisko un sociālo šķelšanos mūsu sabiedrībā steidzami jāreaģē ar ieguldījumiem izglītībā visiem, sākot no agras bērnības, ar iekļaujošu darba tirgu, mūžizglītības pasākumiem, aktīvas integrācijas politiku un taisnīgu, iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu darba samaksu, kas ir vienlīdzīga vīriešiem un sievietēm; norāda, ka tāpēc pilsētās ir būtiski attīstīt ekonomiku un radīt vairāk darba vietu;

16.

ir nobažījusies, ka dažās metropolēs minētās problēmas ir saasinājušās vēl vairāk un tur jau ir notikuši vardarbīgi protesti. Tas arī liecina par daudzu iedzīvotāju neuzticēšanos politiskajām iestādēm;

17.

norāda uz demogrāfisko pārmaiņu un sabiedrības novecošanās sekām vietējā līmenī, kas sociālajai infrastruktūrai un publiskajai telpai radīs jaunas prasības. Pieaugot nabadzībai vecumdienās, rodas vajadzība pēc ilgtspējīgām sociālā nodrošinājuma sistēmām un pakalpojumiem, kas ir iedzīvotājiem pieejami, sasniedzami un respektē kultūras atšķirības;

18.

šajā saistībā uzsver, ka, neraugoties uz šobrīd dramatisko bezdarbu jauniešu vidū, Eiropa nākamajos gadu desmitos būs atkarīga no jaunu cilvēku imigrācijas, lai tādējādi nodrošinātu ekonomikas izaugsmi un mīkstinātu novecošanās ietekmi uz sociālās un veselības aprūpes sistēmām. Imigrācijas priekšnoteikums ir atvērtas un pievilcīgas pilsētas. Tomēr migranti un mazākumtautību pārstāvji līdz šim pilsētās bieži tiek diskriminēti saistībā ar piekļuvi izglītībai, darbam, mājoklim un medicīniskajai aprūpei. Tāpēc tālredzīgas migrācijas politikas obligāta sastāvdaļa ir efektīvas integrācijas stratēģijas vietējā līmenī;

19.

norāda, kas ir svarīgi sabiedrībai nodrošināt tādas būtiskas pamatvajadzības kā mājokļu, silīšu, bērnudārzu, drošu rotaļu laukumu un bērnu attīstības veicināšanas centru pieejamība, un tas var palīdzēt likvidēt šķēršļus, kuri kavē ģimenes dibināšanu un tās locekļu skaita palielināšanos. Tāpēc jāatbalsta visi pasākumi, kas veicina pozitīvu demogrāfisko attīstību;

20.

uzsver ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas un nepieciešamību samazināt enerģijas patēriņu, izmantojot cirkulācijas procesus un augstāku energoefektivitāti, tīklā savienotas sistēmas, atklātas ainavas un zaļās zonas, jaunas būvniecības formas un resursu ziņā neitrālus, veselīgus un drošus mobilitātes veidus;

21.

norāda, ka kultūra un radošums ir nozīmīgi ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet it īpaši dzīves kvalitātes, īstas demokrātijas un miera nodrošināšanā un savstarpējā vērtību respektēšanā. Pilsētvides kultūra ietver arī pilsētbūvniecības kultūras, kvalitatīvi augstvērtīgas un visiem pieejamas publiskās telpas saglabāšanu un vietējo un reģionālo īpatnību vērā ņemšanu;

22.

uzsver, ka politikas veidošanā fundamentāla nozīme ir līdzdalības elementiem, lai panāktu iedzīvotāju uzticēšanos un līdzdarbību un stiprinātu sociālo kohēziju; iedzīvotāju līdzdalību varēs nodrošināt tikai tad, ja pilsētu pārvaldes iestādes atklāti un pārredzami pamatos principus, kas ir to pieņemto lēmumu un īstenoto pasākumu pamatā;

23.

uzskata, ka Eiropas iestāžu daudzveidīgie centieni atbalstīt pilsētas ar veicināšanas programmām un iniciatīvām ir vajadzīgi, jo no šiem līdzekļiem ir atkarīgas pašvaldības, kurām nav atbilstīgu finanšu resursu;

24.

ar bažām atzīmē, ka, neraugoties uz Leipcigas hartā deklarētajiem nodomiem un ar to saistīto politisko procesu, dalībvalstu ieinteresētība attīstīt pilsētu politiku aizvadītajos gados drīzāk ir mazinājusies, nevis palielinājusies. Tas izpaužas tādējādi, ka attiecīgajās nodarbinātības, vides, izglītības, zinātnes un mājokļu politikas jomās ar pilsētām saistītas politikas jautājumus līdz šim tikpat kā nav izdevies noteikt par prioritāriem. Par minēto problēmu liecina arī pilsētu politikas atbalsta programmu samazinātais budžets. Tāpēc ES līmenī iespējami ātrāk jāapzina un jānodrošina līdzekļi, lai pilsētas varētu elastīgi risināt šīs dažādās problēmas;

25.

ir nobažījusies, ka pašvaldībām piešķirto līdzekļu apjoms lielākajā daļā dalībvalstu ir katastrofāli mazs un, ņemot vērā dalībvalstu budžeta politikas prioritātes, tas neuzlabosies, ja dalībvalstis nemainīs savu kursu;

26.

uzskata, ka, ņemot vērā akūtos sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos draudus, līdzšinējie centieni nekādā gadījumā nav pietiekami, lai veidotu Eiropas pilsētas nākotnei tik atbilstīgas, lai tās, būdamas konkurētspējīgas, skaistas, inteliģentas, enerģijas un resursu ziņā efektīvas, zaļas un iekļaujošas sociālās inovācijas vietas, varētu pilnībā palīdzēt stiprināt Eiropas Savienības sociālo, ekonomikas un teritoriālo kohēziju un īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

27.

izsaka pieņēmumu, ka, ņemot vērā sabiedrībā risināmās problēmas, visi politiskās atbildības līmeņi ir ieinteresēti veidot spēcīgas, uz demokrātisku pašnoteikšanos vērstas pilsētas, kas būtu Eiropas sabiedrības pamats. Spēcīga, atsaucīga un rīcībspējīga vietējā demokrātija var dot izšķirošu ieguldījumu, lai atgūtu sabiedrības uzticēšanos pārstāvības demokrātijas iestādēm visos līmeņos;

28.

apstiprina savu prasību pēc sabiedrības attīstības redzējuma, kas balstīts ne tikai uz iekšzemes kopprodukta (IKP) mērījumiem, bet kurā patiesi ņemtas vērā iedzīvotāju rūpes un vajadzības un sabiedrība ir vairāk iesaistīta programmu un pasākumu plānošanā;

29.

sagaida, ka ievēlētie pārstāvji pašapzinīgi un drosmīgi uzņemsies vadošo lomu visos politiskajos līmeņos, lai nodrošinātu miermīlīgu un solidāru līdzāspastāvēšanu. Tikai miera un īstas, pāri robežām ejošas solidaritātes apstākļos ir iespējama gudra, integrējoša un ilgtspējīga izaugsme. Tajā ietilpst aktīva un viesmīlīga migrantu uzņemšanas kultūra, tajā skaitā starpkultūru kompetences veicināšana publiskajā pārvaldē un iestādēs. Tajā ietilpst arī skaidra un nepārprotama apņemšanās aizsargāt bēgļus un cilvēkus, kuri savas izcelsmes, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas, piederības noteiktai sociālajai grupai vai politiskās pārliecības dēļ cieš no politiskas vajāšanas un diskriminācijas;

30.

uzsver integrētu vietēju, integrētu stratēģiju nozīmi saskaņotā, efektīvā līdzekļu izmantošanā un aicina to izstrādē iekļaut un ņemt vērā visas attiecīgās nozaru politikas. Visu politisko līmeņu un resoru konstruktīva un pašsaprotama sadarbība ir svarīga, lai parādītu iedzīvotājiem, ka iestādes prot atbildīgi izturēties pret tām izrādīto uzticēšanos un uzņēmušās saistības par vietējo vajadzību apmierināšanu;

31.

aicina lēmumu pieņēmējus visos līmeņos apņēmīgi censties nodrošināt veselīgu un ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās un starp tām. Sabiedriskais transports jāatbalsta tā, lai tas būtu pieejams visām sabiedrības grupām. Komiteja arī rosina lēmumu pieņēmējus turpināt pilsētu attīstību, ievērojot Eiropas Pilsētas modeļa tradīcijas un uzmanību veltot dažādiem lietojumiem, blīvumam un (pilsētbūves un arhitektūras) kvalitātei;

32.

atbalsta jaunus pūliņus, lai nostiprinātu zināšanas par pilsētu attīstības tehniskajiem un sociālajiem, ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem aspektiem. Tajās noteikti jāiekļauj arī nozīme, kāda ir virtuālajai telpai, dzīvojot un strādājot pilsētās un reģionos;

33.

uzsver: lai uzlabotu zināšanas un pilnveidotu pieeju pilsētu attīstības politikas jomā, liela nozīme ir pilsētu partnerībām, Eiropas pilsētu tīkliem, tādiem kā Eurocities, kā arī pašvaldību starptautiskās sadarbības projektiem Urbact, Interreg un ETSG ietvaros; uzsver, ka minētā zināšanu apmaiņa jāizmanto politikas veidošanā, it īpaši struktūrfondu politikā, kā arī tādās saistītajās politikas jomās kā vispārējas nozīmes pakalpojumi, transports un vides aizsardzība;

34.

aicina pašsaprotami iesaistīt pilsētas un reģionus Eiropas Savienības daudzlīmeņu struktūrās visās tajās politikas jomās, kurās ES līmenī tiek pieņemti lēmumi, kas skar vietēja līmeņa pārvaldes iestāžu rīcībspēju;

35.

aicina Eiropas iestādes acīmredzami apņemties stiprināt pilsētas un to atspoguļot nākamā budžeta prioritātēs;

36.

uzsver savu prasību izstrādāt tādu strukturālā atbalsta politiku, kas turpmāk pašvaldībām nodrošinātu pietiekamu rīcības brīvību, lai īstenotu uz vietējām prioritātēm vērstu, vairākus fondus aptverošu, integrētu pieeju, kurā ietilpst investīciju un sociāli pasākumi un kas atbilst vietējā līmeņa vajadzībām. Lai pašvaldības spētu faktiski īstenot strukturālo politiku, ir jāsamazina administratīvais slogs un kontroles izmaksas;

37.

uzsver, ka kohēzijas politika ir nozīmīga kā galvenais instruments, ar ko stiprina sociālo, ekonomikas un teritoriālo kohēziju, un pieprasa, lai nākamajā atbalsta periodā tiktu dots skaidrs signāls par atbalstu pilsētām, nodrošinot spēcīgu pilsētu dimensiju, līdzekļu izmantošanas elastīgumu un vietējā līmeņa centrālo lomu īstenošanā. Ņemot vērā pilsētu centrālo nozīmi sociālās, ekonomikas un teritoriālās kohēzijas īstenošanā, atbalstam jābūt daudz lielākam par līdz šim ierosināto minimālo kvotu 5 % apmērā;

38.

uzsver Reģionu komitejas atzinumā par Komisijas priekšlikumu saistībā ar ERAF izvirzītās prasības, it īpaši attiecībā uz iespēju elastīgi izlietot līdzekļus, nepiešķirot priekšrocības noteiktu veidu teritorijām vai tās nediskriminējot, lai neliegtu lauku un piepilsētu teritorijām iespēju izmantot ERAF piedāvātās priekšrocības. Par ERAF līdzekļu piešķiršanu dažādu veidu teritorijām jālemj uz partnerību balstītā plānošanas procesā, un par to nevar izlemt iepriekš. Uzdevumu deleģēšana pilsētām, piemērojot vispārīgās regulas 99. pantā minēto integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumentu, jāparedz kā izvēles iespēja, nevis jāievieš obligāti;

39.

atzinīgi vērtē to, ka struktūrpolitikā turpina attīstīt ilgtspējīgus finansēšanas instrumentus, kas līdztekus publisko subsīdiju nodrošināšanai kalpo arī kā radoši un stabili atbalsta mehānismi;

40.

aicina turpmākās ES migrācijas un integrācijas politikas izstrādē pilsētām un reģioniem paredzēt svarīgu lomu, kurā ņemta vērā vietējā līmeņa galvenā nozīme integrācijas procesā;

41.

aicina dalībvalstis atkārtoti aktivizēt pilsētu politiku un šajā iniciatīvā iekļaut arī tās politikas jomas, kas nav saistītas ar teritoriālo plānošanu. Ilgtspējīga pilsētu attīstība ir atkarīga no labvēlīgiem pamatnosacījumiem, it īpaši nodarbinātības, sociālās, izglītības un vides politikas jomā;

42.

rosina gan pilsētās, gan ar pilsētām vairāk apspriest to, kādi pasākumi īstenojami. Pilsētu un lielpilsētu teritoriju sadarbība ir būtiska, lai nodrošinātu kohēziju un līdzsvarotu attīstību.

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/23

—

atzinīgi vērtē Komisijas centienus veidot īstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, izmantojot budžeta priekšlikumus, kuros atzīts, ka ir svarīgi nodrošināt imigrācijas, patvēruma un drošības budžetam nepieciešamos līdzekļus;

—

apstiprina, ka ierosinātās izmaiņas ir nozīmīgas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tieši ietekmēs to pienākumus un Eiropas Savienības iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

—

norāda, ka, ņemot vērā pamattiesību un brīvību universālo aizsardzību, ir svarīgi reaģēt uz bažām par drošību saistībā ar augošu globālo mobilitāti;

—

atzinīgi vērtē elastīgumam un rezultātu sasniegšanai pievērsto uzmanību un uzsver, ka tam nepieciešama laba plānošana, kā arī visu dalībnieku līdzdalība un iesaistīšanās. Tāpēc Komiteja norāda, ka, jau sākot ar plānošanas posmu, ir jāiesaista arī vietējās un reģionālās pašvaldības un citi dalībnieki, piemēram, specializētas starptautiskās organizācijas, pilsoniskā sabiedrība un paši saņēmēji, jo tie bieži īsteno programmas un projektus;

—

uzskata, ka ar ierosinātajām reformām piekļuve finansējumam ir ievērojami uzlabota. Komiteja tomēr mudina turpināt attīstīt mehānismus, ar kuriem izplata informāciju par finansējuma iespējām. Lielākās valstīs ar vietējo un reģionālo pašvaldību palīdzību varētu organizēt konsultācijas reģionālā un vietējā līmenī, lai tajās varētu piedalīties arī tās organizācijas un dalībnieki, kas darbojas tālu no lielām pilsētām.

Ziņotājs

Samuel AZZOPARDI (MT/PPE), Viktorijas mērs, Goco

Atsauces dokumenti

1.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus veidot īstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, izmantojot budžeta priekšlikumus, kuros atzīts, ka ir svarīgi nodrošināt imigrācijas, patvēruma un drošības budžetam nepieciešamos līdzekļus (1);

2.

atbalsta līdzšinējo instrumentu vienkāršošanu — to apvienošanu divos fondos;

3.

apstiprina, ka ierosinātās izmaiņas ir nozīmīgas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tieši ietekmēs to pienākumus un Eiropas Savienības iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

4.

norāda, ka, ņemot vērā pamattiesību un brīvību universālo aizsardzību, ir svarīgi reaģēt uz bažām par drošību saistībā ar augošu globālo mobilitāti;

5.

uzsver, ka to iespējams panākt, izmantojot saskaņotus brīvības, drošības un tiesiskuma jomas instrumentus, kuru pamatā ir cilvēktiesību ievērošana, solidaritāte un atbildība un kuros īpaša uzmanība pievērsta dzimumu līdztiesībai un diskriminācijas aizliegumam (2);

6.

uzskata, ka ir vajadzīgs līdzsvars starp izdevumiem, kas paredzēti drošībai un robežām, un izdevumiem tādās jomās kā migrantu integrācija un patvēruma meklētāju uzņemšanas noteikumi;

7.

atbalsta ar vajadzībām pamatota budžeta izveidi, kas palīdz izvērst mijiedarbību starp ES finanšu instrumentiem, it īpaši struktūrfondiem un ar iekšlietām saistītajiem fondiem. Savienības budžetā būtu jāparedz pienācīgi līdzekļi iekšlietām, gan no struktūrfondu finansējuma, gan no brīvības, drošības un tiesiskuma jomas specializētajiem instrumentiem;

8.

norāda: zūdot iespējai papildus izmantot citus Savienības un Kopienas instrumentus sakarā ar Padomes Lēmuma 2007/125/TI atcelšanu, tiek nopietni ierobežota vēlamā finanšu instrumentu izmantošanas elastība un apdraudēta reģionu pārrobežu projektu attīstība iekšējās drošības jomā, kas iepriekš tika finansēta no ERAF 3. mērķa līdzekļiem; tāpēc aicina saglabāt papildināmību starp Kopienas instrumentiem;

9.

norāda, ka rīcībā ar budžetu un finanšu instrumentiem ir nepieciešams zināms elastīgums un jābūt iespējai veikt reālu termiņa vidusposma pārskatīšanu atbilstoši noteiktajām politikas prioritātēm, un vienlaikus uzsver, ka šāds elastīgums jāizstrādā tā, lai tas nav pretrunā ar līdzekļu taisnīgu sadali;

10.

atzinīgi vērtē tādu imigrācijas politiku, kura sākas jau izcelsmes valstīs, taču atbilst arī Eiropas darba tirgus prasībām un demogrāfiskās attīstības tendencēm un palīdz izveidot sistēmu, kas dod labumu visām pusēm, tostarp izcelsmes valstīm, kurām bieži ir izdevīgi no ES veikti naudas pārskaitījumi (3);

11.

uzsver: lai Savienības ārējo robežu pārvaldības jomā un virzībā uz kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidi starp dalībvalstīm panāktu labāku koordināciju, ir intensīvi jāsadarbojas ES līmenī;

12.

uzsver, ka budžets jāizlieto pārredzami, lai iesniegtie priekšlikumi, projekti un sasniegtie rezultāti būtu atpazīstami un parastam iedzīvotājam viegli pieejami un saprotami;

13.

atzinīgi vērtē elastīgumam un rezultātu sasniegšanai pievērsto uzmanību un uzsver, ka tam nepieciešama laba plānošana, kā arī visu dalībnieku līdzdalība un iesaistīšanās. Tāpēc Komiteja norāda, ka, jau sākot ar plānošanas posmu, ir jāiesaista arī vietējās un reģionālās pašvaldības un citi dalībnieki, piemēram, specializētas starptautiskās organizācijas, pilsoniskā sabiedrība un paši saņēmēji, jo tie bieži īsteno programmas un projektus;

14.

uzsver: lai nodrošinātu, ka īstenojošās organizācijas efektīvi izmanto fondus un veic labu pārvaldību, ir vajadzīga neatkarīga uzraudzība un novērtēšana. Tas var būt stimuls institucionālās darbības uzlabošanai. Kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji jāizvēlas, piedaloties visiem dalībniekiem. Komiteja norāda, ka daži kvalitātes rādītāji var būt efektīvi un rentabli. Komiteja aicina arī pastiprināt Eiropas Komisijas un Parlamenta uzraudzību pār fondiem, lai palīdzētu radīt uzraudzības un novērtējuma neatkarīgo elementu;

15.

uzskata, ka ar ierosinātajām reformām piekļuve finansējumam ir ievērojami uzlabota. Komiteja tomēr mudina turpināt attīstīt mehānismus, ar kuriem izplata informāciju par finansējuma iespējām. Lielākās valstīs ar vietējo un reģionālo pašvaldību palīdzību varētu organizēt konsultācijas reģionālā un vietējā līmenī, lai tajās varētu piedalīties arī tās organizācijas un dalībnieki, kas darbojas tālu no lielām pilsētām;

16.

norāda, ka līdztekus vienkāršošanas un elastīguma pozitīvajiem aspektiem ierosinātās reformas vieš neskaidrību par līdzekļu piešķiršanu dažādām nozarēm un tematiskiem jautājumiem. Tāpēc Komiteja uzsver, ka ir svarīgi piešķirt finansējumu atbilstoši vajadzībām, veicot padziļinātu vajadzību analīzi un nosakot prioritātes atbilstoši uz tiesībām balstītai pieejai. To var panākt ar mehānismiem un garantijām, kas izveidoti, lai nodrošinātu efektīvu prioritāšu noteikšanu, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību un citu dalībnieku iesaistīšanos valstu stratēģiju izstrādē;

17.

uzsver, ka fondi jāsadala vienmērīgi un atbilstoši iestāžu veiktspējai un projektu priekšlikumiem, nevis jākoncentrē tikai nedaudziem saņēmējiem;

18.

uzskata, ka fondu finansējuma nepietiekamības gadījumā par prioritāriem jānosaka fondi, kuru mērķis ir aizsargāt iedzīvotāju pamattiesības un pamatbrīvības, tostarp fondi, kas saistīti ar dzīves pamatlīmeņa nodrošināšanu, ar dzimumu saistītiem jautājumiem un tiesībām uz patvērumu, kā arī resursi vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspējas uzlabošanai, lai pārvaldītu migrācijas plūsmas;

19.

uzsver, ka efektīvu rezultātu sasniegšanā svarīga ir līdzdalības pieeja, un atbalsta ierosinājumus uzlikt dalībvalstīm pienākumu organizēt partnerības ar visām attiecīgajām publiskajām iestādēm un iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp pilsonisko sabiedrību un starptautiskajām organizācijām, lai izstrādātu, īstenotu un uzraudzītu valstu programmas;

20.

tāpēc mudina stiprināt dalībnieku partnerību un noteikt to par obligātu. Komiteja norāda, ka šobrīd priekšlikumā regulai, ar ko paredz vispārīgus noteikumus (4), nav pietiekami stingri noteikts, ka partnerība ir saistoša. Koordinācijas mehānismi gan ir saistoši, bet citās jomās ir liela rīcības brīvība lemt par to, vai īstenot nozīmīgu partnerību, vai nē;

21.

uzskata, ka iecelt vienu atbildīgu iestādi, kas pārrauga visus fondu atbalstītos pasākumus, var nebūt piemērots risinājums, neraugoties uz iespējamu vienkāršošanu. Lai lēmumi būtu taisnīgi, jānodrošina pārredzamība, kā arī kontroles un līdzsvars. Komiteja pauž bažas par tādu juridisku aspektu esamību, kas neļauj deleģētai iestādei strādāt valsts atbildīgās iestādes uzraudzībā, tādēļ tā ierosina paredzēt pietiekami elastīgu regulējumu, lai ļautu piemērot visus ES spēkā esošos valstu likumus un neliktu dalībvalstīm grozīt savu konstitucionālo struktūru, ja mērķi var sasniegt arī, izmantojot partnerības pieeju;

22.

atzinīgi vērtē soli virzienā uz kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidi, taču vienlaikus uzsver, ka tai jātiecas uz to valstu standartiem, kurās ir labākas sistēmas un struktūras, nevis jānoved pie kvalitātes vispārējas pazemināšanās līdzīgi valstīm, kurās nav tik spēcīgas sistēmas;

23.

vēlas precīzāku skaidrojumu par to, vai Eiropas Patvēruma atbalsta birojs izmantos tikai tam tieši piešķirtos fondus, vai arī tam būs piekļuve iekšlietu fondiem;

24.

ar gandarījumu atzīmē, ka ir atzīts vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgums trešo valstu valstspiederīgo un legālo migrantu uzņemšanas, patvēruma sistēmu un integrācijas jomā;

25.

ļoti atzinīgi vērtē pievēršanos visneaizsargātākajām personām, tostarp cilvēktirdzniecības upuriem;

26.

uzsver, ka integrācijā jākoncentrējas uz ilgtermiņa un ilgtspējīgiem pasākumiem, neaizmirstot, ka integrācija ir divvirzienu process, kurā pasākumus var vērst gan uz uzņemošajām, gan migrantu kopienām;

27.

ierosina no iekšlietu fondiem piešķirt atbalstu arī Eiropas Komisijas ieteiktajiem pasākumiem, atzīstot daudzlīmeņu pieeju otrajā Eiropas integrācijas programmā (5);

28.

norāda, ka Eiropas Savienībā īstenoto administratīvās aizturēšanas praksi padziļināti pārbauda Eiropas Cilvēktiesību tiesa un cilvēktiesību aizsardzības iestādes, un uzsver, ka, finansējot projektus, kas saistīti ar cilvēku aizturēšanu, jānodrošina, ka šāda aizturēšana atbilst ES tiesību aktiem un ECT lēmumiem;

29.

uzsver, ka ģimenes locekļiem, kas starptautisko aizsardzību saņem dažādās dalībvalstīs, jāatļauj dzīvot kopā un saņemt aizsardzību vienā un tajā pašā dalībvalstī;

30.

uzsver, ka Eiropas robežreģioniem jāsaņem pienācīgāks atbalsts patvēruma un migrācijas jautājumos, it īpaši sevišķi sarežģītā laikā (6);

31.

uzsver, ka iekšējās pārvietošanas kritēriji un mehānismi nedrīkst būt diskriminējoši un tajos jāpievēršas visneaizsargātākajai sabiedrības daļai, neaizmirstot arī situāciju ES darba tirgū, it īpaši attiecībā uz personām, kas uzturas reģionos ar ierobežotu piekļuvi darba tirgum. Tajos nav prioritāri jāpievēršas migrantiem, kuriem ir augsta kvalifikācija un kas jau ir integrējušies uzņemošajā sabiedrībā;

32.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir piemērotas, lai piedalītos šādu mehānismu izveidē (7);

33.

uzskata, ka solidaritāte visvairāk noslogoto valstu atbalstīšanā jāizrāda atkarībā no cilvēktiesību pārkāpumu skaita un ES uzņemšanas standartu ievērošanas, tādējādi stimulējot situācijas uzlabošanu;

34.

atzinīgi vērtē ES pārvietošanas programmas izveidi un mudina izveidot skaidru pamatu, kuru, ņemot vērā pasaules labāko praksi, partnerībā izstrādātu Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojs, ANO Cilvēktiesību padome un NVO. Eiropas Savienībai, piemēram, būtu jāuzņemas vadošā loma, nosakot personas, kuras starptautiskā kopiena visvairāk atstājusi novārtā, un sniedzot tām aizsardzību;

35.

uzsver, ka ir nepieciešami stimuli un informācija par priekšrocībām, lai palielinātu to vietu skaitu, ko dalībvalstis apņēmušās nodrošināt pārvietošanas vajadzībām;

36.

uzsver, ka skaidri jānošķir trešo valstu valstspiederīgo pārvietošana un pārvietošana ES iekšienē, kā arī abām minētajām programmām noteiktais personu skaits;

37.

atkārtoti apstiprina, ka jāparedz tikai tādas programmas, kas balstās uz brīvprātības principu un atbilst attīstības sadarbības mērķiem un kuru rezultātā ir notikusi attiecīgo personu ilgtspējīga sociālā integrācija (8). Atgriešanas procesam jābūt dzīvotspējīgam un jānodrošina, ka nesākas jauns migrācijas projekts (9). To varētu nodrošināt partnerībā ar specializētu starptautisku organizāciju, piemēram, Starptautisko Migrācijas organizāciju;

38.

norāda, ka sekmīgu atgriešanas stratēģiju rezultātus nevar pietiekami izmērīt tikai ar atgriezto personu skaita kvantitatīvajiem rādītājiem. Par rādītāju būtu jāizvēlas atgriezto personu skaita attiecība pret migrācijas gadījumu skaitu un jāņem vērā kvalitātes faktori ilgākā laika posmā;

39.

uzsver, ka Eiropas iekšējās drošības uzlabošanas procesā noteikti jāiesaista arī Reģionu komiteja, kā arī jāstiprina vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspēja;

40.

uzsver, ka, piešķirot Iekšējās drošības fonda finansējumu, jāņem vērā nepieciešamība ieguldīt turpmākā pētniecībā, izstrādāt inovācijas un dalīties pieredzē tādās jomās kā kiberdrošība, kriminālistika, vitāli svarīgas infrastruktūras un pilsētvides drošības aizsardzība, un Eiropas Komisijai ir jāveicina minētie ieguldījumi atbilstoši aktuālajai nepieciešamībai risināt aizvien specifiskākas un sarežģītākas problēmas;

41.

vēlreiz uzsver, ka policijas un drošības iestāžu sadarbībā liela nozīme ir vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai, ko var īstenot, organizējot apmācību, apmainoties ar labākās prakses piemēriem un prevencijas programmām, kā arī izstrādājot kopīgus instrumentus un IT sistēmas un nodrošinot labāku saziņu;

42.

iesaka katrā dalībvalstī nostiprināt un izmantot esošos vietējo un reģionālo pašvaldību tīklus vai, ja nepieciešams, veidot jaunus, lai atvieglotu informācijas apmaiņu par labu praksi saistībā ar sociālo integrāciju, profesionālo apmācību un izpratni par vardarbīgu ekstrēmismu, kas rodas vietējā līmenī. Tas varētu palīdzēt darbā, ko veic nesen izveidotais Eiropas radikalizācijas apkarošanas tīkls;

43.

ierosina Iekšējās drošības fonda finansējumā ietvert sabiedrisku apspriešanu dalībvalstu vietējā līmenī, kurā ir iespēja iesaistīties tiem, kuri jūtas atrauti no sabiedrības. Tas var palīdzēt veidot daudzpusīgu izpratni par vietējo pieredzi, terorisma koncepcijām un ekstrēmisma motivāciju;

44.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi padziļināti pārbaudīt banku un uzņēmējdarbības praksi, lai pamanītu un mērķtiecīgi apkarotu terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu, kas notiek, veicot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un saistot noziedzīgu darbību ar likumīgu uzņēmējdarbību;

45.

atgādina arī, cik svarīga ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācija, kas neapšaubāmi ir nozīmīgs instruments visu veidu noziedzības globālai apkarošanai, tāpēc atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija ir ierosinājusi tiesību aktu, lai stiprinātu ES tiesisko regulējumu par konfiskāciju (10);

46.

norāda, ka publiskā un privātā sektora partnerībai varētu būt labvēlīga ietekme, taču būtu jāizvairās no drošības privatizācijas;

47.

uzsver, ka robežkontrolei jāpiešķir atbilstīgs finansējums (11). Vienlaikus Komiteja norāda, ka attiecībā uz nelegālās migrācijas apkarošanu ir apšaubāmi, vai lieli ieguldījumi robežkontrolē ir efektīvākais un rezultatīvākais veids, kā panākt nozīmīgas un noturīgas izmaiņas;

48.

uzsver, ka ir nepieciešama uz robežas veikto darbību neatkarīga novērošana, ko veiktu tāda organizācija kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHRC), lai nodrošinātu cilvēka pamattiesību, tostarp dzimumjutīgu aspektu, ievērošanu;

49.

uzsver, ka jautājumam par cilvēka dzīvību vajadzētu būt svarīgākam par visiem pārējiem jautājumiem, un, lai stimulētu veikt glābšanas darbu, aicina dalībvalstis vairāk sadarboties un dalīt atbildību par izglābtajiem cilvēkiem. Komiteja uzskata, ka automātiska atbildības dalīšana varētu palīdzēt izglābt vairāk dzīvību uz jūras;

50.

atzinīgi vērtē izmaiņas, kuru mērķis ir ātrāka reaģēšana ārkārtas situācijās;

51.

mudina Komisiju apņemties plānot un izvērst pārrobežu operācijas, kurās aktīvi jāiesaistās robežreģioniem. Tas ļautu reģioniem apkopot pieredzi civilās aizsardzības jomā un nodrošinātu stingru darbības bāzi, uz kuras pamata veidot Eiropas ātrās reaģēšanas spēkus;

52.

aicina Komisiju ārkārtas situācijās uzņemties pastiprinātu tiešo vadību, lai saglabātu uzraudzības līmeni un palīdzētu pārrobežu koordinācijas jautājumos;

53.

aicina dalībvalstis veidot daudzdisciplīnu grupas ātrai reaģēšanai ārkārtas situācijā, it īpaši, ja ārkārtas situācijai ir tādi elementi kā jauktās migrācijas plūsmas, kad svarīgas ir zināšanas patvēruma tiesību un cilvēktiesību jomā;

54.

norāda, ka dažas ārkārtas situācijas var ieilgt un ārkārtas situācijā finansējumam jābūt pieejamam tik ilgi, kamēr pastāv ārkārtas situācija;

55.

atzinīgi vērtē saskaņotāku pieeju migrācijas pārvaldības iekšējiem un ārējiem aspektiem un norāda, ka sadarbība un dialogs ar trešām valstīm ir vajadzīgs, gan lai cīnītos ar nelegālo imigrāciju, gan lai pievērstos legālās migrācijas jautājumam;

56.

norāda, ka tās vietējās un reģionālās pašvaldības, kas atrodas vistuvāk trešām valstīm vai kam ir visciešākā saikne ar minētajām valstīm, var nodrošināt svarīgas saiknes ES sadarbībai ar šīm valstīm, sniedzot ievērojamu ieguldījumu, lai uzlabotu attiecības un dzīves apstākļus izcelsmes valstu un tranzītvalstu pilsētās un reģionos (12). Pateicoties sadarbībai ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ES kandidātvalstīs un kaimiņvalstīs (piemēram, darba grupas un apvienotas konsultatīvās komitejas, CORELAP, ARLEM), RK ir piemērota iestāde, kas var popularizēt fondu mērķus aiz ES robežām;

57.

neuzskata, ka darbības, kas vērstas uz attīstību, būtu nepārprotami nošķirtas no citām darbībām saistībā ar trešām valstīm, un aicina nodrošināt saskaņotību un koordināciju starp palīdzības un attīstības projektiem un iekšlietu jomas projektiem, pamatojoties uz solidaritāti un atbildības dalīšanu ar trešām valstīm;

58.

aicina ieviest gan garantijas, kas nodrošinātu, ka dalībvalstis, izmantojot iekšlietu fondu ārējo aspektu, neaizstāv savas nacionālās intereses, gan arī mehānismus, ar kuriem nodrošina dalībvalstu un trešo valstu divpusējas sadarbības pārredzamību.

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/43

—

uzskata, ka ierosinātās programmas ir svarīgi instrumenti, ar ko atbalstīt ES politikas pasākumu īstenošanu tiesiskuma, tiesību un pilsonības jomā;

—

uzskata, ka priekšlikumi atbilst subsidiaritātes principam, jo attiecīgajām politikas jomām ir nozīmīga pārrobežu dimensija un ir paredzēts izveidot Eiropas tiesiskuma un tiesību telpu, kurai nepieciešami transnacionālās sadarbības mehānismi un iespēja ieinteresētajiem speciālistiem veidot kontaktus. Minētos mērķus dalībvalstis atsevišķi parasti nevar efektīvi īstenot;

—

uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iekļautie noteikumi varētu nodrošināt pasākumu īstenošanu ar Eiropas pievienoto vērtību, lai paplašinātu Eiropas tiesiskuma telpu, kā arī uzlabotu cilvēktiesību popularizēšanu un aizsardzību, kā teikts Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

—

apstiprina, ka tā apņemas un ir gatava atbalstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kā arī popularizēt Eiropas pilsoniskumu;

—

aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības programmu īstenošanā, it sevišķi gada darba programmu izstrādē;

—

iesaka, lai konsultēšanās procedūrā varētu tikt iesaistīts viens pārstāvis no Reģionu komitejas.

Ziņotājs

Giuseppe VARACALLI kgs (IT/ALDE), Džeračes pilsētas mērs

Atsauces dokumenti

1.

uzskata, ka ierosinātās programmas ir svarīgi instrumenti, ar ko atbalstīt ES politikas pasākumu īstenošanu tiesiskuma, tiesību un pilsonības jomā. Tās ir programmas, kuru vispārējais mērķis ir atbalstīt dalībvalstīs īstenotos pasākumus, kas paredzēti, lai dalībvalstīs vairotu izpratni par ES tiesībām un politiku un sekmētu to piemērošanu, veicinātu transnacionālo sadarbību un uzlabotu zināšanas par iespējamajām problēmām attiecīgajās politikas jomās, tādējādi nodrošinot, ka politikas pasākumu un noteikumu izstrāde notiek, pamatojoties uz konkrētiem datiem. It sevišķi programmas “Eiropa pilsoņiem” mērķis ir veicināt Eiropas Savienības pilsonības attīstību;

2.

uzskata, ka priekšlikumi atbilst subsidiaritātes principam, jo, pirmkārt, attiecīgajām politikas jomām ir nozīmīga pārrobežu dimensija, un, otrkārt, ir paredzēts izveidot Eiropas tiesiskuma un tiesību telpu, kurai nepieciešami transnacionālās sadarbības mehānismi un iespēja ieinteresētajiem speciālistiem veidot kontaktus. Minētos mērķus dalībvalstis atsevišķi parasti nevar efektīvi īstenot;

3.

norāda, ka priekšlikumi atbilst arī proporcionalitātes principam, jo ir pārbaudīts, vai pirmām kārtām to forma un saturs ir atbilstīgi izvirzīto mērķu sasniegšanai, un ka kopējais līdzekļu piešķīrums, kas paredzēts trim programmām, ir visnotaļ pietiekams efektīvai to īstenošanai, ņemot vērā to, ka minētais budžets ir tikpat liels kā pašreizējām programmām tajās pašās darbības jomās un ka ir paredzēta arī iespēja to pārskatīt, lai palielinātu līdzekļus jaunas dalībvalsts pievienošanās gadījumā;

4.

regulējuma uzlabošanas ziņā atzinīgi vērtē ietekmes novērtējumus, kas pievienoti priekšlikumiem un ir pietiekami pamatoti un visaptveroši, ņemot vērā arī to, ka Eiropas Komisija izstrādes posmā apspriedās ar ieinteresētajām pusēm un ka attiecīgie secinājumi ir iekļauti ietekmes novērtējumos un tāda pati apspriešanās dažādos līmeņos notikusi ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

5.

uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iekļautie noteikumi varētu nodrošināt pasākumu īstenošanu ar Eiropas pievienoto vērtību, lai paplašinātu Eiropas tiesiskuma telpu, kā arī uzlabotu cilvēktiesību popularizēšanu un aizsardzību, kā teikts Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

6.

cer, ka programmas, galvenokārt nodrošinot stimulus aktīvai pilsoniskajai līdzdalībai, arī turpmāk iedzīvotāju vidū pakāpeniski sekmēs aizvien lielāku izpratni par ES un būtiski uzlabos informētību;

7.

turklāt cer, ka programma “Tiesības un pilsonība” (it sevišķi konkrētais mērķis “veicināt to tiesību izmantošanu, kas izriet no Savienības pilsonības”) un programma “Eiropa pilsoņiem” (it sevišķi vispārējais mērķis “palielināt sabiedriskās līdzdalības iespējas Eiropas Savienības līmenī” un konkrētais mērķis “veicināt pilsoņu demokrātisko un sabiedrisko līdzdalību Savienības līmenī”) var palīdzēt pilnveidot eiropiešu izpratni par jaunākajām iespējām, kas viņiem paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes regulā (ES) Nr. 211/2011 (2011. gada 16. februāris) par pilsoņu iniciatīvu, proti, iespēja iesniegt Komisijai leģislatīvus priekšlikumus par jautājumiem, kas ir ES kompetencē, un iespēja organizācijām popularizēt un atbalstīt šādas iniciatīvas;

8.

apstiprina, ka tā apņemas un ir gatava atbalstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kā arī popularizēt Eiropas pilsoniskumu;

9.

uzskata, ka programmā “Tiesības un pilsonība” attiecībā uz dzimumu līdztiesību ir atbilstīgi un efektīvi jāpiemēro regulas priekšlikuma nostādnes, kas iekļautas: 12. apsvērumā par triju iepriekšējo programmu turpināšanu un izvēršanu, sevišķi attiecībā uz īpašo programmu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un lai aizsargātu cietušos un riska grupas (programma Daphne III), kā arī Kopienas Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmas (Progress) iedaļu “Dzimumu līdztiesība” un “Diskriminācijas apkarošana un dažādība”; 4. panta (Konkrētie mērķi) b) apakšpunktā, īpaši ņemot vērā konkrēto mērķi saistībā ar diskriminācijas aizliegumu dzimuma dēļ un sieviešu un vīriešu līdztiesības principu;

10.

principā atzinīgi vērtē to, ka sešas darbības programmas (2007.–2013. gadam) aizstāj ar divām programmām, ņemot vērā, ka tādējādi varētu paātrināt un uzlabot paredzēto pasākumu pārvaldību, arī lai panāktu līdzekļu sadales vēlamo koncentrēšanu un novērstu ģeogrāfisko nelīdzsvarotību, ko, kā norādīts priekšlikumiem pievienotajos tiesību aktu finanšu pārskatos, pašreizējās programmās ir konstatējusi Komisija;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības programmu īstenošanā, it sevišķi gada darba programmu izstrādē;

12.

ņemot vērā, ka ir paredzēta iespēja (kas noteikti ir lietderīga) arī privātām struktūrām izmantot ierosinātos pasākumus, aicina Komisiju vēl vairāk pilnveidot mehānismus, ar ko profilaktiski pārbauda pieprasījumu kvalitāti;

13.

uzsver, ka jautājumi, kas saistīti ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, sevišķi interesē vietējās un reģionālās pašvaldības, jo šie jautājumi tieši ietekmē ES iedzīvotāju ikdienas dzīvi un vietējo un reģionālo pašvaldību darbību, un ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir dažādas nozīmīgas funkcijas politikas jomās, kas ietilpst minētajā telpā;

14.

uzsver, ka subsidiaritātes un tuvināšanās pilsoņiem un iedzīvotājiem labad vietējo un reģionālo pašvaldību uzdevums ir tieši pievērsties to personu bažām un vēlmēm, kuru labā vietējās iestādes bieži var rast novatoriskus un piemērotus risinājumus;

15.

it sevišķi saistībā ar programmu “Eiropa pilsoņiem” norāda, ka iesaistīšanās pilsētu sadraudzības iniciatīvā, kas minētajā programmā ir pārliecinoši atbalstīta, ir ļāvusi apmainīties ar ļoti vērtīgu pieredzi starp dažādu reģionu kopienām, kā arī nostiprinājusi eksperimentēšanu ar veiksmīgām iniciatīvām, kuras arī pašvaldībām ir ļāvušas izpausties kā pilsoniskuma popularizētājām un veicinātājām;

16.

atbalsta iespēju trijos priekšlikumos regulām minēto iespēju, ka visas publiskās struktūras, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības, var izmantot programmas, tomēr norāda, ka pieteikšanās procedūrām nevajadzētu būt pārāk apgrūtinošām, it sevišķi ņemot vērā paredzēto papildināmību starp minētajām programmām un ar tām saistīto un lietderīgo iespēju izmantot citām programmām piešķirtos līdzekļus, ja finansējums paredzēts, lai segtu atšķirīgus izdevumu posteņus;

17.

apstiprina jau iepriekšējos atzinumos pausto atbalstu programmās minētajiem mērķiem un apliecina apņemšanos pastāvīgi popularizēt un sekmēt minēto programmu izmantošanu arī kaimiņvalstīs, izmantojot savas sadarbības struktūras — darba grupas, apvienotās konsultatīvās komitejas, CORLEAP, ARLEM —, atbilstoši attiecīgajiem sadarbības nolīgumiem un sadarbībā ar Komisiju;

18.

uzsver, ka sevišķi svarīgi ir izveidot īstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, lai tā kalpotu iedzīvotājiem, kas dzīvo pasaulē ar aizvien pieaugošu mobilitāti, un atbilstīgi Reģionu komitejas pastāvīgajiem centieniem popularizēt daudzlīmeņu sistēmu pamattiesību aizsardzībai atzinīgi vērtē to, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidē gūti ievērojami panākumi un galvenā uzmanība šajā projektā ir pievērsta pilsoņiem;

19.

uzskata, ka, brīvības, drošības un tiesiskuma telpā piemērojot saskaņotus instrumentus, jāpanāk līdzsvars starp drošības jautājumiem un pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību; šajā sakarā nevar noliegt, ka Eiropai neapšaubāmi ir stabils tiesiskais regulējums cilvēktiesību aizsardzības jomā, taču jāturpina to uzlabot praksē, lai nodrošinātu šādu tiesību efektīvu īstenošanu;

20.

atzinīgi vērtē to, ka visas trīs programmas kopumā, neraugoties uz objektīvajām atšķirībām, sekmē iedzīvotāju izpratni par Eiropas dimensiju pilsonībā, kas nodrošina līdzdalību Eiropas integrācijas procesā un Eiropas demokrātijas sekmēšanā;

21.

atgādina par dažām piezīmēm nesen pieņemtajā atzinumā par jauno daudzgadu finanšu shēmu pēc 2013. gada. Minētajā atzinumā ir uzsvērta nepieciešamība piešķirt atbilstīgus līdzekļus pamattiesību, demokrātijas un pilsoņu līdzdalības veicināšanai, lai veidotu Eiropas pilsoniskumu, un apliecināts, ka programmā “Eiropa pilsoņiem” galvenā uzmanība jāpievērš partnerībām, kas virzītas uz pilsoniskās sabiedrības atbalstīšanu ES līmenī, un norādīts, ka ES drošība ir cieši saistīta ar demokrātijas veicināšanu, labu pārvaldību un tiesiskumu trešās valstīs un ka ES uzdevums ir popularizēt šīs vērtības visā pasaulē;

22.

turklāt atgādina, ka tā jau agrāk ir uzsvērusi, cik lietderīgi ir atbalstīt dažādus teritoriālās sadarbības veidus tādu projektu un pasākumu īstenošanai, kuru mērķis ir nodrošināt Eiropas pilsonības izpausmi dzīvē un kuri varētu palīdzēt mazināt administratīvos un birokrātiskos šķēršļus un apgrūtinājumus, piemēram, izplatot dažādus paraugprakses piemērus saistībā ar tādiem pārrobežu pakalpojumiem kā veselības aprūpe un daudzvalodība;

23.

cer, ka šajās svarīgajās jomās paredzētajiem pasākumiem tiks pievērsta prioritāra uzmanība gada darba programmās, it sevišķi saistībā ar programmu “Tiesības un pilsonība” un “Eiropa pilsoņiem”;

24.

atzīst, ka, agrākās sešas programmas apvienojot divās jaunās programmās “Tiesiskums” un “Tiesības un pilsonība”, kā arī pārstrukturējot programmu “Eiropa pilsoņiem”, varētu elastīgāk noteikt prioritātes septiņu gadu plānošanas periodā, pazemināt pārvaldības izmaksas ES līmenī, samazināt administratīvo slogu finansējuma saņēmējiem un nodrošināt projektiem, ar kuriem īsteno dažādus programmu mērķus, atbilstošāku un efektīvāku transversālo raksturu;

25.

pirmām kārtām attiecībā uz tiesiskuma jautājumiem atkārtoti uzsver agrāk pausto nostāju, ka tieslietu un iekšlietu politikas pasākumi jāsaskaņo un jāpapildina ar ES politikas pasākumiem citās jomās. Tas it īpaši skar ārpolitiku un ekonomikas un sociālo politiku, jo to labāka koordinēšana ļautu kopumā uzlabot to efektivitāti;

26.

piekrīt viedoklim, ka pilsoniskuma popularizēšana ir transversāls temats, kas jāņem vērā arī citos Eiropas Savienības pasākumos, tāpēc paredzētā sinerģija ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) ir svarīga, lai nodrošinātu, ka nākamie ES pilsoņi ir informēti par ES pilsonību un aizvien labāk pārzina savas tiesības un pienākumus;

27.

tāpēc cer, ka tiks atrasti konkrēti risinājumi, kā nodrošināt papildināmību un sinerģiju starp ierosinātajām programmām un citiem Savienības instrumentiem, un aicina Komisiju nemitīgi sniegt informāciju par piemērošanas kārtību, kādā varētu nodrošināt šādu papildināmību un sinerģiju;

28.

pauž bažas par to, ka objektīvi nav pietiekamu iespēju gada darba programmu izstrādē un vismaz divu (no trim) programmu novērtēšanā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības. Ikvienā pilsoniskas Eiropas veidošanas posmā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās ir svarīgs institucionālais līmenis, kas garantē plašāku demokrātisko leģitimitāti lēmumu pieņemšanā;

29.

šajā sakarā aicina nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ar Reģionu komitejas starpniecību oficiāli piedalās ar programmu “Tiesības un pilsonība” un “Eiropa pilsoņiem” saistīto gada darba programmu izstrādē;

30.

turklāt uzskata, ka saistībā ar Komisijas ziņojumu par programmas “Tiesības un pilsonība” vidusposma un ex post novērtējumu Komiteja var atbildīgi paust savu nostāju, kā tas paredzēts programmā “Eiropa pilsoņiem”, tāpēc šajā sakarā aicina ierosinātajā programmā “Tiesības un pilsonība” iekļaut attiecīgus noteikumus;

31.

saistībā ar novērtējumu par to, cik lielā mērā ir sasniegti programmas “Tiesības un pilsonība” konkrētie mērķi, aicina ņemt vērā arī apkopotos kvalitatīvos un kvantitatīvos datus par tiesību ievērošanu, izmantošanu un īstenošanu, jo, lai noteiktu rezultātus, nepietiek ar to, ka izvērtē izpratni Eiropas mērogā; šajā sakarā atzīmē arī darbu, ko veic Eiropas Pamattiesību aģentūra un Eiropas Dzimumu līdztiesības aģentūra, lai izstrādātu piemērotus rādītājus un salīdzinošus pētījumus;

32.

piekrīt viedoklim, ka pašreiz ierosinātajām programmām būtu jāpilda nozīmīga funkcija, veicot Eiropas pilsoņu informēšanas un izpratnes veidošanas pasākumus, it sevišķi saistībā ar plašu piekļuvi informācijai, kas ir aizvien nepieciešamāka, lai nodrošinātu aktīvu politisko līdzdalību. Komiteja to jau ir iepriekš uzsvērusi un locekļus aicinājusi ieguldīt darbu, lai dalībvalstīs nodrošinātu efektīvu piekļuvi informācijai;

33.

saistībā ar programmu “Tiesiskums” uzskata, ka paredzētā valsts tiesas iestāžu darbinieku apmaiņas turpināšana plašākā Eiropas tieslietu tīkla ietvaros palīdzēs nostiprināt tiesu sistēmu pakāpenisku savstarpēju atzīšanu un uzlabos arī savstarpējo uzticēšanos;

34.

tāpēc pārliecinoši atbalsta īpašo priekšlikumu saskaņā ar programmas “Tiesiskums” priekšlikuma 6. pantu finansēt tiesas iestāžu darbinieku apmācību, jo izglītība un zināšanas ir svarīgs priekšnoteikums tiesiskas Eiropas veidošanā;

35.

iesaka šim aspektam pievērst īpašu uzmanību, lai efektīvi iesaistītu visus gan publiskā, gan privātā sektora speciālistus, kas darbojas tiesu sistēmās;

36.

uzskata, ka no programmas “Tiesības un pilsonība” līdzekļiem finansētajā apmācībā būtu jāiekļauj arī pasākumi, kas ļauj iegūt zināšanas par ES pilsonību un kas paredzēti skolēniem un tiem, kuri plāno iegūt kādas dalībvalsts pilsonību. Komiteja piekrīt un pauž atbalstu principam, ka ar izglītības starpniecību jāveicina aktīvs pilsoniskums jauniešu vidū;

37.

atbalsta finansējumu, kas paredzēts programmas priekšlikumā minēto tiešsaistes apmācības moduļu izstrādei, jo šāda nostāja atbilst Reģionu komitejas aicinājumam sekmēt pasākumus, kuru mērķis ir izglītot pilsoniskuma jautājumos, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un IKT;

38.

uzskata, ka programmas “Tiesiskums” un “Tiesības un pilsonība” ir arī piemēroti instrumenti, lai uzlabotu vietējo un reģionālo pašvaldību iespējas pārrobežu sadarbībai saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jautājumiem;

39.

principā atzinīgi vērtē trīs programmu gadījumā izvēlēto Komisijas pieeju, kas vairāk orientēta uz rezultātiem un rādītājiem, kuri ļauj spriest, cik lielā mērā ir sasniegti programmās izvirzītie mērķi. Komiteja tomēr uzsver, ka visaptverošs rādītāju saraksts ir iekļauts tikai priekšlikumā programmai “Eiropa pilsoņiem”, savukārt, piemēram, programmas “Tiesiskums” priekšlikumā katram mērķim ir minēts tikai viens rādītājs un norādīts uz virkni citu nekonkrētu rādītāju. Tāpēc Komiteja iesaka visaptveroši konkretizēt rādītājus un atsaukties ne tikai uz kvantitatīviem, bet arī kvalitatīviem parametriem;

40.

uzsver, ka ierosinātajā programmā “Eiropa pilsoņiem” ir paredzēta elastīgāka struktūra nekā pašreizējā programmā, tāpēc iepriekš nav jāpiešķir kvotas atsevišķiem pasākumiem, kurus var īstenot jaunās programmas ietvaros;

41.

šajā sakarā norāda, ka pilsētu sadraudzības iniciatīvas arī turpmāk būtu ne tikai jāatbalsta ar programmu, bet tām arī jāsaņem iepriekš noteikta un konkrēta kvota, kas pašreizējā programmā atbilst gandrīz vienai trešajai daļai kopējā budžeta un varētu palikt tādā pašā līmenī;

42.

tāpēc aicina programmai “Eiropa pilsoņiem” paredzētajā kopējā budžetā atbilstīgu daļu piešķirt pilsētu sadraudzības pasākumiem, īpaši ņemot vērā to, ka pilsētu sadraudzībai ir nozīmīga un atzīta loma jau iedibinātajā stabilu un ilgstošu kontaktu veidošanā starp iedzīvotājiem, arī ar iedzīvotājiem trešās valstīs;

43.

atgādina, ka, tā kā Eiropas Parlamenta un Padome nesen ieviesuši Eiropas mantojuma zīmi ar mērķi, respektējot valstu un reģionālās atšķirības, celt dalībvalstu kopīgā kultūras mantojuma vērtību, izvirzīto mērķu sasniegšanas nolūkā programma “Eiropa pilsoņiem” varētu izmantot to objektu potenciālu, kuriem tiks piešķirta šī jaunā zīme, tāpat kā jau attaisnojies Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss veicina Eiropas identitāti un pilsoniskumu.

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/51

—

atzinīgi vērtē Komisijas centienus saskaņot un vienkāršot siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringa un ziņošanas prasības, bet lūdz ieviest grozījumus Komisijas priekšlikumā, lai radītu teritoriālu/reģionālu kontekstu jautājumos par siltumnīcefekta gāzu emisijām un prognozēm un plāniem attīstībai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (PLCD);

—

aicina nodrošināt, lai visi izmantotie dati/metodoloģija būtu publiski pieejami, nevis privātā īpašumā esoši, lai tie būtu pārskatāmi un līdz ar to reproducējami un tos būtu noteikusi tāda organizācija kā Eiropas Vides aģentūra, lai nepieļautu dublēšanos, kā arī sekmētu politikas izstrādi daudzlīmeņu pārvaldības ietvaros;

—

aicina visaptverošajos Komisijas politikas pasākumos, programmās, apsvērumos par finansējuma piešķiršanu un projektos noteikti ņemt vērā arī emisiju teritoriālo ietekmi;

—

vērš Komisijas uzmanību uz Pilsētas mēru pakta iniciatīvām, projektu “ClimAct Regions”, iniciatīvu “carbonn”, un projektu “EUCO2 80/50”, kas uzskatāmi par starptautiskiem izcilības piemēriem reģionālā līmeņa darbā, kurš virzīts uz oglekļa dioksīda emisijas samazināšanu;

—

iesaka saskaņot dalībvalstu prognozes, lai izstrādātu viendabīgu prognožu kopumu, tostarp ziņojumu sniegšanu par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un energoefektivitāti;

—

atkārto ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām līgumslēdzēju pušu 17. konferencē Durbanā, kā arī iepriekšējās konferencēs pausto aicinājumu atzīt vietējā un reģionālajā līmenī īstenotos klimata pārmaiņu seku mazināšanas un pielāgošanās pasākumus.

Ziņotājs

Neil SWANNICK kgs (UK/PSE), Mančestras pilsētas domes loceklis

Atsauces dokuments

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringam un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Eiropas Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām”

COM(2011) 789 final

—

siltumnīcefekta gāzu emisijas un

—

prognozes un plāni attīstībai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni.

—

publiski pieejami, nevis privātā īpašumā esoši

—

pārskatāmi un līdz ar to reproducējami un

—

tos būtu noteikusi tāda organizācija kā Eiropas Vides aģentūra, lai nepieļautu dublēšanos

—

priekšlikumu un pirms tā notikušo apspriešanos ar ieinteresētajām personām un veikto ietekmes novērtējumu;

—

prognožu un klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumu iekļaušanu līdzās uzskaites datiem;

—

apņemšanos saskaņot starptautisko un Eiropas Komisijas veikto uzraudzību un ziņošanu un veicināt monitoringa un ziņošanas mehānisma izveidi. Taču Komiteja sagaida, ka Eiropas Komisija izmantos tā sauktajā reģionālajā ietvarā noteiktās saistības, lai izvērstu minēto priekšlikumu;

—

centienus priekšlikumā saskaņot un vienkāršot monitoringa un ziņošanas prasības;

—

siltumnīcefekta gāzu emisiju un vietējā gaisa kvalitātes novērtējuma saskaņotību;

—

ES informācijas apmaiņas centra mehānismu, un pauž cerību, ka tas būs noderīgs instruments valsts, reģionālā un vietējā līmeņa politikas veidotājiem klimata politikas jomā;

—

citu gaisa satiksmes aspektu ņemšanu vērā, vērtējot ietekmi uz globālo sasilšanu.

—

priekšlikumā kā vietējā līmeņa jautājums skaidri minēti pielāgošanās pasākumi, taču ne pārmaiņu seku mazināšanas pasākumi, kas tādējādi ilgtermiņā varētu mazināt pārmaiņu seku mazināšanas pasākumu efektivitāti;

—

trūkst norāžu par to, kā priekšlikumā ierosinātā darbības jomas paplašināšana faktiski ietekmēs dalībvalstis; Tas ir vajadzīgs, lai varētu izvairīties no liekiem izdevumiem attiecīgajā jomā strādājošajiem, kuri galu galā īstenos daudzas no priekšlikumā minētajām izmaiņām;

—

nav paredzēts piešķirt reģioniem vismaz 30 % no kvotu izsolē gūtajiem ienākumiem. Tas ir nepieciešams, lai reģioni varētu īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā;

—

papildu monitoringa un ziņošanas pienākuma radītais administratīvais, tehniskais un finanšu slogs, visticamāk, būs jāuzņemas reģioniem, tāpēc tam ir jābūt samērīgam;

—

centieni panākt nelielus papildu uzlabojumus attiecībā uz datu kopumu varētu apgrūtināt klimata pārmaiņu seku mazināšanas un pielāgošanās pasākumu īstenošanu; to nedrīkstētu pieļaut.

—

emisiju uzskaites lietderību ievērojami uzlabo īsa, vidēja un ilgtermiņa prognozes un plāni attīstībai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni;

—

emisiju datiem, kas tiks iegūti, pateicoties priekšlikumam, ir būtiska nozīme, lai izprastu Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un reģionu stratēģisko virzienu, prioritātes un veikumu;

—

minētie dati to maksimālas izmantošanas labad jāskata saistībā ar galvenajiem ekonomikas un sociālajiem rādītājiem, kurus regulāri izmanto lēmumu pieņēmēji.

—

Tieša atbildība par emisijas datu apkopošanu un to kvalitāti ir Eiropas Savienības centrālajiem statistikas un datu apstrādes dienestiem. Tiem būtu jānodrošina koncentrēta, pārredzama un centralizēta procedūra, kas ietver pārskatatbildību, lai pārbaudītu dalībvalstu iesniegto datu kopumu, kā arī to, cik precīzas/uzticamas ir prognozes un plāni attīstībai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni.

—

Katrai dalībvalstij vajadzētu sniegt informāciju par šādu kopējo emisiju vērtību kopš 1990. gada:

—

teritoriālais elements ļautu labāk uzraudzīt progresu un dokumentēt pierādījumus nekā vispārēji pārskati valsts līmenī;

—

reģionālais līmenis ir iedzīvotājiem tuvāks nekā valsts līmenis, tāpēc reģioniem ir labākas iespējas informēt sabiedrību par jautājumiem saistībā ar klimata pārmaiņām; tas ir viens no monitoringa un ziņošanas mehānisma mērķiem.

—

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz Pilsētas mēru pakta iniciatīvām, projektu “ClimAct Regions”, iniciatīvu “carbonn”, apvienību “Vietējās pašvaldības ilgtspējai” (ICLEI) un projektu “EUCO2 80/50”, kas uzskatāmi par starptautiskiem izcilības piemēriem reģionālā līmeņa darbā, kurš virzīts uz oglekļa dioksīda emisijas samazināšanu.

—

Šis darbs atbilst tā dēvētajam reģionālajam ietvaram.

—

Tas pauž skaidru politisku vēstījumu šajā virzienā.

—

Būtu jāapzinās, ka emisiju samazināšanas politikas rezultāti dažādos reģionos vienas dalībvalsts ietvaros būs atšķirīgi.

—

Pasākumi jāveic līmenī, kas ir tuvāks emisiju avotiem, proti, ja ir pieejami dati, kurus iespējams izmantot vietējā līmenī, pastāv lielāka varbūtība, ka tiks veikti reāli pasākumi.

—

Atbilstīgi Līguma 191. un 192. pantam šāda rīcība būtu samērīga.

—

Reģionu devums emisiju apjoma samazināšanā būs atšķirīgs atkarībā no to tautsaimniecības struktūras un infrastruktūras. Atsevišķu reģionu panāktais emisiju apjoma samazinājums būs atšķirīgs ne tikai vienas dalībvalsts ietvaros, bet arī visas Eiropas mērogā.

—

Neraugoties uz reģionālo pašvaldību dalību politikas pasākumu īstenošanā, dalībvalstis ar tām pietiekamā mērā neapspriežas par jautājumiem saistībā ar klimata pārmaiņām.

—

Klimata pārmaiņu seku mazināšana nav lejupējs process.

—

izstrādātu prognozes un plānus attīstībai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni;

—

izveidotu monitoringa mehānismus;

—

savlaicīgi un izmaksu ziņā efektīvi piekļūtu datiem;

—

izvairītos no datu un to iegūšanas instrumentu komercializācijas un neatbilstošas izplatīšanas;

—

nodrošinātu saskaņotību starp prognozēm un plāniem attīstībai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni;

—

uzlabotu datu kvalitāti, uzticamību un drošumu;

—

izpildītu saistības, kas izriet no Kioto protokola, Kankunas nolīgumiem un Durbanas Pastiprinātas rīcības platformas.

—

RK uzskata, ka nav pareizi izprasta kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” nozīme. Nolūks ir bijis uzskatīt, ka nullei pielīdzināmas ir privātu (nevis komerciālu) lidaparātu emisijas, proti, emisijas, ko galvenokārt rada vieglās lidmašīnas un helikopteri, kuri parasti izmanto mazās privātās lidostas. Tas būtu jānorāda skaidri;

—

nav izklāstīta metodoloģija attiecībā uz to jūras transportlīdzekļu radītajām emisijām, kuri izmanto Eiropas ostas. Tāpēc priekšlikumā būtu skaidri jānorāda, ka Eiropas Komisija pirms metodes izstrādāšanas vēlas sagaidīt tiesību aktu pieņemšanu.

13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/61

—

ņemot vērā šajā jomā veicamos svarīgos uzdevumus, atzinīgi vērtētu daudz lielāku programmas budžeta palielinājumu, vienlaikus atzīstot, ka nav iespējams vienoties par konkrētiem skaitļiem, kamēr nav beigušās sarunas par daudzgadu finanšu shēmu;

—

atbalsta integrēto projektu jauno pieeju, taču aicina vairāk veicināt integrēto projektu pieejamību ieinteresētajām pusēm un ieinteresēto pušu līdzdalību tajos; aicina papildināt sarakstu, kā svarīgākās integrēto projektu jomas minot arī jūras vidi, augsni un troksni; kā arī aicina izveidot piemērotus mehānismus LIFE programmas koordinēšanai ar citiem ES fondiem vienotajā stratēģiskajā satvarā un ar Prioritārās rīcības plāniem (PAF) Natura 2000 finansēšanai;

—

uzskata, ka PVN izslēgšana no attiecināmajām izmaksām var atturēt daudzus iespējamos pieteikumu iesniedzējus no priekšlikuma izstrādes, un ierosina PVN atzīt par attiecināmajām izmaksām, ja finansējuma saņēmēji var pierādīt, ka PVN nav iespējams atgūt;

—

iesaka arī turpmāk saglabāt pastāvīgā personāla izmaksu attiecināmību, ievērojot nosacījumu, ka ir jāpierāda un ar dokumentiem jāapstiprina, ka šis personāls ir oficiāli norīkots attiecīgā projekta pasākumu īstenošanai pilna laika darbā vai uz nepilnu slodzi;

—

ierosina līdzfinansējuma augšējo likmi palielināt līdz 85 % mazāk attīstītajos reģionos (kā noteikts Vispārējā regulā) un tālākajos reģionos;

—

aicina noteikt, ka LIFE programmā var piedalīties arī ES aizjūras zemes un teritorijas, kuras ir “Lēmuma par aizjūras asociāciju” (Padomes Lēmuma 2001/822/EK) iesaistītās puses un kuras veido lielāko daļu ES bioloģiskās daudzveidības.

Ziņotāja

Kay TWITCHEN kdze (UK/NI), Eseksas grāfistes padomes locekle

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par vides un klimata pasākumu programmas (LIFE) izveidi

COM(2011) 874 final – 2011/0428 (COD)

1.

atkārtoti uzsver, ka LIFE programmu uzskata par nozīmīgu instrumentu, kas palīdz finansēt vietējas un reģionālas nozīmes vides politiku un projektus ar Eiropas pievienoto vērtību un kas ir palīdzējis mobilizēt vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu centienus. Programma ir arī palīdzējusi izveidot partnerattiecības, tādējādi stiprinot sadarbības struktūras un atvieglojot pieredzes un informācijas apmaiņu vietējā un reģionu līmenī;

2.

atzinīgi vērtē vēlmi nākamajā finansēšanas posmā programmas LIFE darbību turpināt un ir pārliecināta, ka tas nodrošinās efektīvāku programmas darbību, veidos sinerģiju, koordinējot ES un valstu rīcību, un palielinās vides un klimata jomā veikto pasākumu atpazīstamību;

3.

piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka rīcībai vides un klimata jomā vajadzētu būt neatņemamai sastāvdaļai vairumā ES politikas pasākumu. ES galvenie finansēšanas instrumenti tomēr neaptver visas vides un klimata specifiskās vajadzības, tāpēc joprojām ir nepieciešama atsevišķa vides un klimata pasākumu programma, kas balstīta uz laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam paredzētās Regulas (EK) Nr. 614/2007 (LIFE+) ietvaros panākto. Tādējādi tā papildina “integrēšanas” pieeju vides un klimata mērķu sasniegšanai visa ES budžeta ietvaros, finansējot vides un klimata projektus, kuriem nav pieejams finansējums no citiem avotiem;

4.

norāda, ka pašreizējās LIFE programmas novērtējums ir atklājis, ka tās ietekme stratēģiskas mērķtiecības trūkuma dēļ ir ierobežota. Ar jauno programmu tāpēc tiktu ieviesta elastīga lejupēja pieeja un izveidotas divas atsevišķas apakšprogrammas ar skaidri noteiktām prioritātēm attiecībā uz vidi un rīcību klimata jomā;

5.

šajā saistībā ir svarīgi, lai programma nodrošinātu pietiekamu elastīgumu. Prioritāšu secības noteikšana nedrīkst radīt būtiskus ierobežojumus vai pārāk stingrus kritērijus. Tāpat kā pašreizējā programmā par galveno kritēriju jāizvirza ierosināto projektu kvalitāte;

6.

uzskata, ka LIFE regulā būtu īpaši jānorāda nepieciešamība panākt dažādu jomu sinerģiju, piemēram, nodrošināt, lai ar programmas LIFE palīdzību finansētajiem klimata projektiem būtu pozitīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību un lai ar programmas LIFE palīdzību finansētie vides projekti būtu atbilstoši no klimata viedokļa. Tā kā Komisija ir norādījusi divu apakšprogrammu un projektu sinerģijas iespējas daudzu mērķu sasniegšanai, būs svarīgi to nodrošināt;

7.

atkārto aicinājumu (1) LIFE programmā arī turpmāk atbalstīt komunikācijas un informācijas projektus, tajos lielāku uzsvaru liekot uz izpratnes veidošanu, ietverot uz ilgtspējīgu attīstību virzītu izglītību un tādu projektu sekmēšanu, kuros iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības. Ņemot vērā minēto, Komiteja atzinīgi vērtē ierosinājumu katrā no apakšprogrammām pārvaldību un informāciju noteikt par prioritāru jomu;